Ahā! Tagad es zināšu, kur tu glabā savu zāli! ;)))

”Cik man zināms” šoreiz būs pašvaks arguments, bet "ievazāts no krievu valodas" — kamon, vecīt, tu taču neesi tante izcili pareizās latviešu valodas rādiōraidījumos. Manā latviešu valodā pavisam noteikti ir vārds tipografika. Līdzās poligrāfijai (kam nav liela sakara ar melu detektōriem) un tipogrāfijai (kas ir uzņēmums un/vai vieta, kur top iespieddarbi), tipografika jeb, vēl precīzāk, tipoikonografika man nozīmē konkrētu, diezgan šauru un vienlaicīgi bezgalīgi dziļu cilvēka darbības sfēru — valodas grafisko atainojumu.

Skaidrs, ka varētu visas šīs trīs lietas paslaucīt zem tipogrāfijas paklāja un, kā tu saki, ļaut kontekstam tikt galā ar jēgu, bet tā var ātri vien iebraukt auzās. Redz, es tiešām dabūju pārlasīt rindkopu par tavu sapratni par tipografikas lietojumu, jo pirmajā brīdī nodomāju, ka tev ir laba pieredze darbā ar dažādām tipenēm. Tāpēc jau arī iepurkšķināju to komentu.

Nobeigumā nedaudz atgriežamies pie zāles :)
Tā kā esmu kaismīgs zāles (kaņepes) atbalstītājs, man tavā piemērā nekāds konteksts nepalīdzēs:
zāle [herba], zāle [halle] un zāles [pret klepu] latviešu valodā atšķiras pirmkārt jau ar intonāciju — attiecīgi, lauzto, stiepto un krītošo. Šis, starp citu, ir viens no retajiem piemēriem, kur visas trīs latviešu valodā sastopamās zilbju intonācijas (ķīniešiem — vidēji ap 4) ir jēdzienšķirošas.