Migalkas un bubamara

"Krājumā Herbārijs (1962) ir dzejolis Exkursion. Tas droši vien uzrakstīts kaut kad 1961. gada pavasarī vai vasarā. Dzejolim ir sava veida piedziedājums – te vēlreiz nāk priekšā atkārtošanās maģija, ko Leo Morgans pastāvīgi lieto, - un tas skan: “Mēs ģērbjamies karam, / mūs bruņas nu sargā, / un kareivji gulēt iet mežā.” Pavirši raugoties, var likties, ka mazs zēns lūdz mātei palīdzēt viņam sagatavoties skautu pārgājienam, kādai ekskursijai pa mežu. Pirms piedziedājuma ir eleganti puķu zīmējumi, sveiciens augšanai – tieši to pauž lielākā daļa dzejoļu Herbārijā -, lai gan tieši minētās rindas šķiet īpaši uzlādētas, ja lasām tālāk: “..mēs nokāpsim velvē, / kur nekas neaug, / pat ļaunuma puķes tur nerast.”
Pašos pamatos dzejolī runa ir par māti un dēlu, kuriem gaisa trauksmes laikā jādodas lejā patvertnē. Māte izmisumā mēģina steigties, bet bērns sievieti mierina. Beigās tas šķiet kā šoks, kad bērna mīlestības pilnā ģērbšana nepārprotami kļūst par panikas pilnu steigu, sirēnām gaudojot virs jumtiem un skanot raudām, kliedzieniem un vaimanām."

"Domām par gaisa trauksmi pirmsākums bija mācību evakuācija, kas notika 1961. gadā Stokholmā. (..)
Pēc brīža zēni jau steidzās uz tuneļvilcienu, ar kuru brauca uz Heselbiju, kā bija paredzēts programmā. Viņi dzirdēja, ka kaut kur piedalīsies arī karalis, lai gan neviens nezināja, kur tieši. Tas tomēr nepadarīja visu pasākumu mazāk aizraujošu. Verners Hansons bija lasījis daudz grāmatu par Otro pasaules karu. Viņš prata stāstīt aizkustinošus stāstus par franču pretošanās kustību un teica, ka pats domājot piedalīties pretošanās kustībā, kad būšot karš. Bet tieši šis “kad būs karš” darīja Morgana prātu nemierīgu. Viņam nepatika, ka Verners vēsā mierā rēķinājās ar to, ka būs karš. Verners nekad neteica “ja būs karš”, bet vienmēr sacīja, “kad būs karš”."

"Pats par sevi saprotams, ka Verneram bija līdzi brošūra Ja sāksies karš, un brauciena laikā viņi abi to šķirstīja. Brošūra tajā pavasarī bija izdalīta visām mājsaimniecībām, un jaunais izdevums bija ilustrēts ar zīmējumiem, kas precīzi rādīja, kā jāizturas dažādās kritiskās situācijās.
Priekšvārdā bija lasāms: neviens jau neapgalvo, ka karš sāksies, bet tam Verners nepievērsa nekādu uzmanību. Viņš savā slimīgajā fantāzijā jau bija izlēmis, ka karš tīri vienkārši ir jau ceļā. Ja sāksies karš bija pilnīgi nepieciešama lasāmviela, citiem vārdiem sakot, Verners lasīja skaļi šo kara katķismu un demonstrēja dažādus trauksmes signālus. Viņš nosvilpoja gatavības trauksmi ar atkārtotiem īsiem pūtieniem, tad pusminūtes pauzi un atkal garu vienlaidus signālu; viņš nosvilpoja gaisa trauksmes suģestīvo, maujošo toni kāpjošā un krītošā augstumā, un viņš nosvilpoja arī “briesmas garām”.
Zēni jau vakarā bija mājās un jutās mazliet vīlušies, katrā gadījumā Verners. Nekas nebija izvērties tā, kā viņš bija iedomājies. Viņš bija cerējis uz lielgabaliem, dūmiem, bumbām un granātām, tieši tāpat kā būtu karadienestā. Bet viņi nedabūja redzēt pat ne lielgabalu dūmus. Cilvēki bija spēlējuši futbolu un grilējuši desiņas tāpat kā izbraukuma dienā brīvā dabā ar skolasbiedriem."

"Leo bija citās domās. Viņš nekad nebija uzskatījis, ka ir tikpat drosmīgs kā Verners, kas plānoja piedalīties pretošanās kustībā. Tur bija vajadzīga drosme un stipri nervi, bet Leo trūka gan viena, gan otra.
Naktī pēc šī evakuācijas mēģinājuma viņam sākās drudzis un murgi, Leo gulēja gultā un kliedza. (..) Šī nakts droši vien bija arī zināms pagrieziena punkts Leo Morganam. Karš vēl nekad nebija licies nopietns drauds pirms šīs neizturamās nakts, kad murgu halucinācijas rādījās visā savā derdzīgajā ļaunumā. Pēkšņi karš bija kļuvis par realitāti.
Viņš sameklēja mazo brošūriņu Ja sāksies karš un slepeni to izlasīja, kad bija pārnācis no skolas un mājās bija viens. Karš tur bija attēlots kā kaut kas tāds, kas var sākties jebkurā brīdī, kas nebūt neattiecās vienīgi uz varonīgiem karaļiem pirms piecsimt gadiem. Katra mēneša pirmajā pirmdienā tika pārbaudītas sirēnas uz jumtiem, un viņš saprata, ka karš sāksies kāda mēneša pirmajā pirmdienā, lai gan visā pilsētā nebija neviena, kas trauksmes signālus uztvertu nopietni. Kāda briesmīga atziņa! Leo jutās nežēlīgi vientuļš savās bezgalīgajās bailēs.
Viņš iemācījās Ja sāksies karš pilnībā no galvas un droši vien pārzināja to labāk nekā Verners. Bija vairāk īpaši attēli, kas viņu satrieca visā savā vienkāršībā, to starpā māte, kas ģērbj savus bērnus, kad skan trauksmes gatavības signāls. Māte velk kurpīti vienam bērnam, otrs jau stāv apģērbts pie mantu saiņa. Viņi gatavojas doties uz patvertni. Leo nebija ne jausmas, kur būtu jāskrien, ja sāktos karš, viņš pat nezināja, kur atrodas patvertne, ka vispār tāda ir: šī dilemma iemācīja viņam baiļu dziļāko izjūtu.
Kad zviedru valodas skolotājs ieraudzīja dzejoli Exkursion, viņš uzreiz saprata, par ko patiesībā runā Leo, ka zem caurspīdīgā dabas romantikas slāņa slēpjas gandrīz vai paniskas bailes par cilvēka neaizsargāto trauslumu. Cilvēks pret sevi ir izturējies tik slikti, ka tagad jārok bunkuri un dziļas alas kalnos, lai rastos neliela iespēja izdzīvot pašam no sava ļaunuma.”