Migalkas un bubamara

"Krājumā Herbārijs (1962) ir dzejolis Exkursion. Tas droši vien uzrakstīts kaut kad 1961. gada pavasarī vai vasarā. Dzejolim ir sava veida piedziedājums – te vēlreiz nāk priekšā atkārtošanās maģija, ko Leo Morgans pastāvīgi lieto, - un tas skan: “Mēs ģērbjamies karam, / mūs bruņas nu sargā, / un kareivji gulēt iet mežā.” Pavirši raugoties, var likties, ka mazs zēns lūdz mātei palīdzēt viņam sagatavoties skautu pārgājienam, kādai ekskursijai pa mežu. Pirms piedziedājuma ir eleganti puķu zīmējumi, sveiciens augšanai – tieši to pauž lielākā daļa dzejoļu Herbārijā -, lai gan tieši minētās rindas šķiet īpaši uzlādētas, ja lasām tālāk: “..mēs nokāpsim velvē, / kur nekas neaug, / pat ļaunuma puķes tur nerast.”
Pašos pamatos dzejolī runa ir par māti un dēlu, kuriem gaisa trauksmes laikā jādodas lejā patvertnē. Māte izmisumā mēģina steigties, bet bērns sievieti mierina. Beigās tas šķiet kā šoks, kad bērna mīlestības pilnā ģērbšana nepārprotami kļūst par panikas pilnu steigu, sirēnām gaudojot virs jumtiem un skanot raudām, kliedzieniem un vaimanām."