Protams, es nekad dzīvē nevarētu pateikt to, kas man sāp, jo patiesībā, jau nav neviena kas to gribētu dzirdēt, a šeit virtuāli es vismaz pie sevis varu iedomāties, ka kādam tas tomēr rūp un ka kādām jau es esmu svarīga.
Daudzi man netic un saka, ka es tikai pietēlojot jo tā esot "krutāk", bet ko viņi zin par manu dzīvi - N EKO!
VIņi nezin par to kā man jau n o agras bērnības tēvs ir "borējis" smadzenēs ka es nekam nederu un ka es esmu tāda maita, ka man draugu nebūs...viņi nezin par māti kurai visu dzīvi ir bijis vienalga, viņi nezin par tiem apkārtējajiem, kam nospļauties uz mani...viņi pat nespēj iedomāties kā tas ir kad tu esi novest tik tālu ka pat pie mazākā ģimenes strīda tu sēdi viens pats aukstumā un stundām raudi ...