paldies par viedokli!
auksti viņam nevajadzētu būt - tā kā ne acu galā necieš segu, tad uz nakti parasti siltā pidžama un zeķes kājās. kad pamostas, nav nosalis. jā, starp citu, vasarā, kad silts bija, piefiksēju, ka mierīgāk guļ ar plikām kājām nevis kad zeķes kājās. bet nu, ņemot vērā noslieci uz iesnām/klepiem, ziemā neriskēju ar plikām pēdām un bez segas atstāt. arī spilvens viņam parasti vajadzīgs blakus, nevis zem galvas.
podiņmācības lietām traucēt nevajadzētu - stabili prasme apgūta jau no pusotra gada vecuma.
drīzāk sliecos uz to psiholoģisko faktoru un/vai pieradumu.
tumsa istabā nav - rācijai ir naktsgaismiņa, arī koridorā deg diožlampiņa, kas kontaktā iespraužama.
bet kaimiņi gan ir tā lieta, no kā dikti baidās - respektīvi, kaimiņos notiekošie trokšņi un būkšķi ik pa laikam. stāstu jau, ka kaimiņi vienkārši tāpat kā mēs dzīvojas, kaut kas apkrīt/nokrīt reizēm, it kā piekrīt, bet baidās vienalga. Ko vēl varu darīt - nezinu. Sākās no tā, ka pagājušovasar tieši aiz sienas remontu taisīja un ik pa laikam bija urbšanas darbi.
Multeņu repertuārs diezgan ierobežots - katrā ziņā tikai tādas bez vardarbības un briesmoņiem (Disney Junior lielākoties)
Kaut kāda trauksme viņam ir, jo parasti, kad atnāk pie mums, ielien blakus un cieši, cieši apskauj.

Par to motivējošo sadaļu gan varētu apdomāt - meitai savulaik tas līdzēja, kad radināju aizmigt pašai, bez klātsēdēšanas. vakaros, kad bez iebildumiem pati aizmiga, no rīta uz naktsskapīša bija "pārsteigums".