cirslītis un muita
Dzīve piespiež cirslīti atmuitot šādas tādas preces. Pēc pailgas nēsāšanās pa visām iestādēm ar bēbi ratos - un, piezīmēsim, ar salīdzinoši zemu cirslīguma procentu - cirslītis beidzot ir nonācis līdz brīdim, kad visas deklarācijas ir apstiprinātas un apštempelētas. Cirslītis ieliek pasi kabatā, papīrus - ratos pie bēbja, sedziņa pa virsu, un dodas uz apmēram km attālo sūtījuma izsniegšanas vietu, priecīgi domādams, ka nothing can go wrong now.
Cirslītis iesperas saņemt sūtījumu, izvelk bēbi no ratiem, skatās, kur ir papīri - papīru nav.
Izstaigā visu savu maršrutu no-līdz - papīru nav.
Cirslītis apsver iespēju ielekt autobusā un braukt uz mājām, bet apzinās, ka tas neko neatrisinās, jo iepriekšējās epopejas gaitā ne viens vien cilvēks ir tapis dziļi ieinteresēts cirslīša sūtījuma gaitās. Tā nu ar ierautu asti mazais zvēriņš iet uz muitas punktu un saka: "Labdien. Jūs pirms pusstundas iedevāt man dokumentus, un es tos pazaudēju. Ko man tagad darīt?"
Spriežot pēc muitnieku sejām, šādai situācijai vēl nav bijis precedenta.
Cirslītis sēž un gaida muitas priekšnieku, lai situāciju noskaidrotu līdz galam. Ideja mēģināt piekukuļot muitnieku ar kabatā esošo saburzīto piecīti tiek atmesta - šoreiz nevis godīguma dēļ, bet tādēļ, ka cirslītis nekad nav nevienu kukuļojis un skaidri zina, ka izgāzīsies arī šajā pasākumā.
Ierodas muitas priekšnieks. Cirslītis atkārto savu bēdu stāstu - nu jau ceturto reizi pēc kārtas. Knapi novaldās, nepiebildis: "Es esmu tāāāāds cirslītis!"
Pēc īsas saskatīšanās ar muitas arhivāri (kura ap to brīdi knapi valdās, lai nesāktu ķiķināt) muitas priekšnieks vēlreiz paskatās uz nožēlojamo cirslīti, izplūst smieklos, iedod cirslītim dokumentu kopijas un piekodina, lai nepazaudē tās vēlreiz.

Pat pēc laimīgas nonākšanas mājās ar visu sūtījumu cirslītis māņticīgi izvairās no domas, ka "nothing can go wrong".