cirslītis ar riteni gaida liftu, lai uzbrauktu uz savu dzīvokli dažus stāvus augstāk. kamēr lifts brauc lejā, laikam kā parasti no visaugstākā stāva, cirslītim pievienojas vēl viens gaidītājs. cirslītis pie sevis nolamājas, jo viņam šaurajā liftā nepatīk braukt ar nepazīstamiem cilvēkiem, vēl jo vairāk, ja tajā jāierūmējas arī viņa transporta līdzeklim. nu bet pieklājīgs būdams, kad pats ir pēc iespējas ērtāk ieriktējies lifta kabīnē, viņš protams saka tam otram gaidītājam, ka salīdīsim jau abi. gaidītājs jaunēklis ielien brīvajā rūmītē un saka - vtaroj. ok, cirslītis vēl pabrīnīdamies, ka ko jau jaunēklis nevar pats nospiest pogu, spiež uz otro stāvu un vēl braukdams pašausminās, cik mūsdienās tauta izlepusi, ka pat uz otro stāvu nespēj pa trepēm uzkāpt. otrajā stāvā atveras lifta durvis un jaunēklis izkāpj. bet nevis kā parasti uzreiz iet uz savu dzīvokli, bet pagriežas pret cirslīti it kā gribētu kautko teikt. cirslītis tikmēr laimīgi ticis no līdzbraucēja vaļā stiepj roku un spiež sava stāva pogu, pa aizverošajām durvīm vēl pagūstot noķert nedaudz apjukušu skatienu jaunēkļa plati ieplestajās acīs. tikai tad cirslītis aptver, ka 'vtaroj' patiesībā bija nomurmināts 'katorij' un ka jaunēklis pie lifta bij pagriezies, lai pagaidītu, kamēr cirslītis ar braucamo izlīdīs no lifta un tad turpinātu savu ceļu augšup.