netīrās drēbes
Cirslītis Viens prasa otram Radījumam, lai samet uz gultas netīrās drēbes, todien Cirslītim tāda laba sirsniņa - viņš labprāt saliks drēbes vešmašīnā, lai jau tās tur kūļājas un tīrās. Rīta steigā, kad Cirslītim Viens acis vēl līp ciet, uznāk liela dusma, jo, redz, Radījums nav uzlicis netīrās drēbes uz gultas, kas kā vienmēr izskatās pēc baigi lielās alas un neko no tās nevar saprast - kas gulta, kas tīrs, kas ne utt.-, bet gan uz krēsla, uz kura Cirslītis grib piezemēt savu dibenu un nodoties darbiem. Cirslītis Viens ņem drēbju kaudzi un, neskatīdamies, kur tās var piezemēties, met Radījuma gultas virzienā. Pēc kāda laika, kad Cirslītim nesas prāts uz lielo spodrību un tīrību, nāk kārta arī drēbes nest vešmašīnas virzienā, un Cirslītis, kā bija sarunāts, ņem visas drēbes, kas atrodas uz gultas, un nes mazgāties. Drēbes mazgājas. Pārnāk no darba pārguris Radījums un tāds apjucis staigā pa istabu. Cirslītis prasa: "Ko tu meklē?" Radījums atbild: "Neesi redzējis manu džemperi, es to noliku uz krēsla?" Cirslītis noraidoši krata galvu un saka, ka neko nezinot, esot taču paņēmis tikai netīrās drēbes no gultas un izmazgājis, gar citām neesot gramstījies.
Pār Cirslīti nāca apgaismība kā no skaidrām debesīm - viņš bija paņēmis gan netīrās drēbes, kas bija paredzētas vešmašīnas amerikāņu kalniņiem, gan tās, ko pats bija aizmetis uz gultas no dusmām un ko Radījums meklēja. Cirslīša cienīga attapība - vismaz pats atklāja, cik cirslīgs var būt.