Eju pa ielu, tikko izvilkusi no veikala un pēkšņi uz tās šaurās ietvītes, (Elizabetes iela) pie aptiekas manu ceļu aizšķērso trīs četri masīvi onkuļi uzvalciņos. Sarucu uzaci, nošķobos un laužos cauri. Nu zem mašīnām jau nelekšu. Un kad man liekas, ka šis fakts "jaunēkļus" neiepriecina, pasmaidu TO ļauno smaidu un nodudinu - Nu kas ir, ko? Puikām izlaidums? Sapucējušies TIK glauni. Bu-bu-bu. Pati vēl nozviedzos un eju uz darbu...
A darbā kolēģe man uzreiz virsū.
- Tu redzēji, kas tur notiek? Kaut kāda svarīga persona ieradusies. Džipi stāvēja, apsardzes vai municipālu mašīna vēl un miessargi!!!! Diez, ko tad kāds tik sliktu izdarijis, ka šitā jāsargā...

... un uzbūra Esiņa ainiņu, ka varēja tikt uzskatīta par teroristu, un izlauztām rociņām gulēt uz asfalta, skumji noraugoties savu zobu paliekās, pie attālās notekcaurules.