Sieviešu kārtas cirslītis devās mājup, bet pa ceļam secināja, ka dikti vajag uz tualeti. It kā jau mājas nebija tālu, bet vajadzēja tā, ka cirslītis drošības pēc tomēr iegāja Barona centrā. Nokāpa lejā pa kāpnēm, izmakarēja no maciņa 10 santīmus, iemeta durtiņās un braši vēra tās vaļā, lai dotos kārtot dabisko vajadzību. Liels bija cirslīša samulsums, kad iegājis tualetē viņš ieraudzīja divus pisuārus. Cirslītis acumirklī saprata, ka iegājis ne sieviešu, bet vīriešu tualetē. Mulstošais cirslītis tomēr izdomāja darīt savu lietu turpat, jo cik tad daudz cilvēku tādā Barona centrā varētu iet uz labierīcībām, turklāt, bērnībā cirslītim tika teikts "santīmu nekrāsi, pie latiņa netiksi".
Cirslītis braši iesoļo vienīgajā no abām kabīnēm, kas darbojas, izdara savu lietu, tūdaļ, tūdaļ spiedīs pogu, lai viss sastrādātais aizskalojas, bet še te, pa durvīm kāds ienāk un pieiet pie pisuāra darīt savu lietu. Cirslītis nodomā, ka ilgi jau tas nebūs un nolemj nemulsināt citus pilsoņus un sēž savā kabīnītē. Cilvēciņš pabeidz savu lietu pie pisuāra, mazgā rociņas, kad pa durvīm ienāk vēl viens ļautiņš. Tā nu cirslītis nosēž kabīnē ~5 liekas minūtes, nolaiž ūdeni, noskalo rociņas un braši, izliekoties, ka neko nezina, dodas ārā un brašā, ātrā solī čāpo uz mājiņām, pa ceļam domājot par to, cik labi, ka nevienam no abiem pārējiem nevajadzēja darīt lielo lietu un nevajadzēja gaidīt, kamēr cirslītis atbrīvos vienīgo kabinīti, kas darbojas...