Cirslītis ciemojas pie sava krievu drauga Vācijā. Ir ballīte, ir ugunskurs. Cirslīša draugs grib viņu iepazīstināt ar vienu meiteni, bet pirms tam piekodina, lai nevienu vārdu cirslītis draugam nesaka krieviski, bet runā tikai vācu mēlē, jo meitene cenšas uzminēt, no kuras valsts nāk cirslīša draugs. Meitene jau ir satikta, bet cirslītis grib vēl šo to pateikt savam draugam, taču vācu valoda viņam īpaši labi tolaik nepadevās, bet krieviski redz nedrīkst, tāpēc cirslītis lauzītā vācu valodā izmoka: "drīkst es ar tevi runāšu angliski". Draugs saķer galvu un briesmīgi saviebjas, bet meitene uzreiz jautā cirslītim, vai viņš ir krievs. Atbilde ir nē. Meitene jautā- tad varbūt no Ukrainas? Cirslītis neizpratnē, kāpēc tādi jautājumi rodas, no kurienes meitenei tādas aizdomas. Izrādās, ka cirslītis ir pajautājis nevis "vai drīkst runāt angliski", bet gan "vai drīkst runāt krieviski?"
To gan viņš apjēdz tikai nākamajā dienā, jo skaidrošanos vāciski nav sapratis.