Cirslītis pļāva mauriņu un šamies sametās karsti, tapēc nolēma novilkt jaciņu un nomest to turpat zālītē. Kad darbiņu cirslēns pabeidzis tad savāca jaciņu. Nezin kāda velna pēc, bet uzmauca kapuci galvā, pēc mirklīša sajuta dīvainu kņudināšanu galvā un arī mazliet izbrīnīja tas,ka tieši no debesīm krīt zemē skudras. Apjauzdams, ka skudru lietus neeksistē, cirslēns ātri norāva jaciņu no galvas un centās atkarot atpakaļ savus garos matus kādu pusstundu. Kad cirslīts nopriecājās, ka ticis ar šo problēmu galā, tad viena skudra paziņoja tomēr par savu eksistenci iekožot tieši galvā. Cirslītis tagad vienmēr paskatīsies, kur liek savas mantas. Iesaka to pašu darīt arī citiem cirslēniem.