sākam pirmdienas rītu ar vienu mazu cirslīšstāstu.
lai dikti nebūtu jāmaldās, iepriekš cibā noskaidrojot, kur pievīlē atslēgas, šorīt modos un devos mazā ūķa meklējumos. sekmīgi atrodu, ieveļos iekšā, izvelku savu atslēgu saišķi, mazliet samulstu, kura tad nu bija īstā atslēga, tomēr izskaitļoju pie sevis īsto un svinīgi pasniedzu slāvu tautības onkulim. pēc piecām sekundēm man atdod divas atslēgas un es nu priecīga dodos mājup.
nu ko, lieku jauno atslēgu atslēgcaurumā, bet!- akvai, kas tad tas? protams, ka neder, neder, neder! un, protams, ka svinīgi pasniedzu pievīlēt neīsto atslēgu. un, protams, ka es šodien iešu vēl reiz pie onkuļa, lai vīlē pa jaunam.
a ko padarīs? nestrādā prātiņš, strādās kājiņas.