Tas ir tikai mazliet uzjautrinoši, kā cirslītis parasti piebrauc pie tiem autostāvvietu taloniņu apēdājiem tik tuvu, ka vajadzības gadījumā izskāpt pa šofera durvīm nav iespējams (pamatojoties uz to, ka cirslītis ir maziņa ar attiecīgi īsām rociņām), tādējādi jāmulsina aizmugurē nīkstošie, liekot domāt, ka cirslis tik sakaunējies par to, ka iepriekšējais vadītājs nav pabrīdinājis par to, ka atrodas pazemē mazliet jau ilgāk par bezmaksas 10 minūtēm, un tādēļ cirslis kāpj gan ārā, gan iekšā pa blakus sēdētāja druvīm.
Tomēr tas nepārspēj manu šodienas cirslību - kad kalpaku saudzēšanas nolūkā nebraucu pie automāta tik tuvu, lai nebūtu mazliet jāpastiepjas. Atveru logu, pastiepju roku, bet brīdī, kad vajadzētu tikai mazliet ar pirkstiem pastumt taloniņu, cirslītša roku pārņem viegls vājums, uzpūš vējš un taloniņš tam taram nokrīt zemē. Kāpt pa blakus druvīm nav laika, tādēļ cirslītis kā ūdens ar saviem XS izmēriem visos virzienos izlīst pa šofera durvīm un secina, ka taloniņa vairs nav arī uz zemes. Nav arī zem mašīnas. Cirslītim tomēr ir tā kā neērti, lai turpat pie barjerām spļautu sev uz pirkstiem un mēģinātu notiekt, uz kuru pusi tad pūš vējš. Nolemj doties pie apsarga un stāstīt savu cirslību. Klikt, aizlēdz mašīnu, bet secina, ka logs līdz kājai atstāts vaļā. Mašīna jauna un ne cirslīša - sirdapziņa grauž atstāt. Klakt, atslēdz mašīnu, protams, automātika - aizvērt jau var tikai tad, kad atslēga aizdedzē. Cirslītis atkal atkārto savu super triku ar iekļūšanu mašīnā pa neiespējami mazu spraugu, aizver logu, izkļūst ārā, klikt, aizslēdz mašīnu un drošu kāju, soļodams pie sarga, secina, ka vējš taloniņu atstājis turpat netālu, viena metra attālumā aiz mašīnas. Tālākās darbības nav vairs cirslīgas, bet gan suberzibenīgas, sava veida rekords, kā ātrāk izkļūt no stāvvietas, kurā tikko kārtīgi esi izciršļojies.