Cirslītis (meitene) jau divas dienas nav redzējis internetā vīrieti, ar kuru pierasts katru vakaru skaipā parunāties. Sāk, protams, prātot, kas noticis.

[ATKĀPE. Priekšvēsture. Pirmais vīrietis, kam cirslītis bija pieķēries, gāja bojā, un cirslītis par to uzzināja pēc nedēļas, kuras laikā nemitīgi brīnījās, kāpēc viņš nav onlainā. Pēc tam pagāja kāds laiks, un tad cirslītis iepazinās un vēl vairāk pieķērās (nu, tā- ļoti, ļoti) pašreizējam vīrietim. ATKĀPES BEIGAS.]

Cirslītim ir šausmīgi bail. Iztēlē skata briesmīgas ainas, bet ar prātu visu laiku cenšas sev iegalvot, ka noteikti tas nav nekas tik šausmīgs. Neizdodas, un, visu vakaru galīgā zombija paskatā nostaigājis, cirslītis aizsūta vīrietim īsziņu, lūdzoties, lai pasaka kaut vienu vārdu.

Pēc mirkļa vīrietis zvana. Cirslīša sirds salecas, telefonu viņš nepaceļ, bet aizraksta dīvainu īsziņu ar pateicības vārdiem.

Vīrietis zvana otrreiz. Cirslītis saprot, ka tā nevar, un paceļ. Atbilde sanāk krietni nesakarīga, un savas iedomas cirslītis neatklāj, bet pa abiem viņi noskaidro vismaz to, ka vīrietim nobrucis kompis, ar kura labošanu tad viņš patlaban arī noņemas. Cirslītis dīvainā balsī atvadās un, nolicis trubu, sāk atvieglojumā raudāt.

Pēc laiciņa vīrietis atsūta īsziņu, vēlreiz pārjautājot, vai viss kārtībā. Cirslītis atbild apstiprinoši.

Cirslīti gaida pamatīga sava cirslīguma izskaidrošana, kolīdz vīrietis būs onlainā vai kolīdz viņi tiksies dzīvē. Toties vismaz sirds tagad mierīga.