wowow@19:46 - Es vēl par tām mammām
Man liekas, ka vismaz manējai mammai tā ēst taisīšana un rūpes par to, lai visi būtu paēduši un lai pietiktu (parasti jau paliek pāri) ir nodeva tam laikam, kad piecos no rīta vajadzēja sākt stāvēt rindā un tad uz veikala atvēršanu visiem bērniem arī ierasties uz rindu (uz galviņu deva kādu puskilo desas), tam laikam, kad Sibīrijā vajadzēja pārtikt no tā, ko varēja izaudzēt un no tā, ko varēja atrast tundrā. Un arī tam, ka visu to laiku ir licies- ja vien varētu nerūpēties par to, ko ēst- tad būtu gan saticība, gan miers, gan mīlestība. Un tāpēc arī mamma visiem mums vienmēr cenšas iedot kaut ko līdzi- nu gurķu burku tur un kartupeļus vai sīpolus. Un nevar jau viņai iestāstīt, ka tie kartupeļi dzīvoklī ātri savīst un lielo gurķu burku izdodas izēst tikai līdz pusei- sāk pelēt.
| skuka / 27. Marts 2005@20:13 | |
Kur vēl bija par tām mammām?
Bet, zini, man nav, teiksim, apsēstības, ka kādam varētu pietrūkt, ko ēst, bet man ir apsēstība, ka tradīcijas jāuztur un, ja, teiksmim, ir Ziemsvētki, tad jābūt visam kā Ziemsvētkos pienākas, un ja Lieldienas, tad kā Lieldienām pienākas, un es iešu uz deguna krizdama, lai viss arī būtu, un nevis vispār kā vajag, pēc tādām vai šitādām tradīcijām, kristiešu vai nekristiešu, da kaut vai japāņu, bet tā, kā mūsu ģimenei pienākas, laiku laikos, āmen. Un lai ko arī nesaprastu ar ģimeni.
| nijo / 27. Marts 2005@21:29 | |
kaapeec ir jaauztur tradiicijas ?
| skuka / 27. Marts 2005@21:46 | |
Nav nekur teikts, ka jāuztur. Piemēram, Tev nav jāuztur. Man ir. Tas atkarīgs no paša iekšējās sajūtas. To dara tikai tad, ja gribas to darīt. Ja negribas (un citugad arī tā mēdz būt), tad neko nedara.
| wowow / 28. Marts 2005@11:55 | |
Nu man piešķīlās no tā teejas ieraksta par apkaltušajām maizītēm
| puce / 27. Marts 2005@20:54 | |
lielo gurķu burku vajag sadalīt uz mazākām un uzglabāt ledusskapī. jo neviens veikala gurķis nav tik garšīgs un tik mīlestības pilns kā mammas taisītie. un mammas vajag vienkārši mīlēt, jo viņas mūs arī mīl - kā māk. kamēr vien viņas mums ir.
es gan priecātos par lielo gurķu burku, izēstu, ka nemetas:)
| murse / 30. Marts 2005@11:41 | |
jā, jā. :)
Manu radu ledusskapis ir viņu altāris. Atverot to, šķiet, ka mājā dzīvo vismaz desmit cilvēku. Aizvakar ceptās karbonādes bļodiņā, kas norasojusi un it kā aplieta ar parafīnu - sasalušie tauki, gaļas kripatiņas.. Pastēte, doktordesa, tunča konservi (bija ar atlaidi, nu kā tu nenopirksi?). Bļoda ar salātiem, gurķiem, aukstiem un tvirtiem tomātiem. No brīvdienām vēl palicis gabaliņš pašceptās tortītes ar saldētajām odziņām, no pašu dārza.. Putukrējums, 5 (!) paciņas. 3 dažādi sieri - vienam garšojot rokfors, otram Holandes, bet siermaizītes vislabāk cepoties ar rīvētu Krievijas, kam nedaudz oliņas un krējumiņa pievienots. Saldējums, saprotams, trīs aizsāktas kastes. Vienmēr kaut kur skapītī - konfektes, cepumi, rieksti, zefīrs, kekss, augļi..
Es ļoti labi viņus saprotu. Man pašai tikai nesen izdevās NEpirkt kaut ko "lai būtu". Un man tādas pēdas ir atstājuši daži materiāli caurspīdīgi gadi.. Bet viņi tā - nemitīgi taupot, knapinoties, ir dzīvojuši lielāko daļu sava mūža.
Tapēc tagad, kad pēkšņi ir gan līdzekļi, gan iespējas tos izmantot, galdi lūzt ;)
stulbākais jau ir tas, ka prombraucot, kad sākas drudžainā ņemtne ar līdzdodamajām burkām un saiņiem, apziņa gurdeni atlaižas un tikai vēlāk, tuvojoties Rīgai, es atskārstu, ka vēl vienu reizi esmu palaidis iespēju pateikt mātei ko būtisku, ārpus labi-labi-garšīgi. Bet laiks ir ātrs kā jakudza, es nodomāju, paveroties atpakaļskata spogulītī, kur dus manis radītais bērns - un iespējams, kādreiz ceļā risinās līdzīgas domas.
