stulbākais jau ir tas, ka prombraucot, kad sākas drudžainā ņemtne ar līdzdodamajām burkām un saiņiem, apziņa gurdeni atlaižas un tikai vēlāk, tuvojoties Rīgai, es atskārstu, ka vēl vienu reizi esmu palaidis iespēju pateikt mātei ko būtisku, ārpus labi-labi-garšīgi. Bet laiks ir ātrs kā jakudza, es nodomāju, paveroties atpakaļskata spogulītī, kur dus manis radītais bērns - un iespējams, kādreiz ceļā risinās līdzīgas domas.
