wowow@15:27 - Vectēva mājas
Vakar biju vectēva mājās. Nu daļēji tās ir manas mājas- jo esmu pietiekami daudz no savas bērnības tur pavadījis. Pusi no tās es mantošu no sava tēva. Un es tās jūtu kā savējās. Pārsteidzoši.
Vakar biju vectēva mājās. Savādāk ir tas, ka jau pāris gadus man nav jāpiespiež sevi, lai uz turieni brauktu un pavadītu tur pilnu dienu. Mana bērnības trauma- lauku māja un darbi kā netīkams pienākums, ir izgaisusi. Es ļoti gribētu saprast, kur ir tā robeža, kad bērnam tāda lauku māja no izpriecas un tūkstots noslēpumu un pārsteigumu vietas, kļūst par netīkamu katorgu. Es gribētu saprast, lai pats spētu laikā apstāties un neradītu traumu savam junioram.
Vakar biju vectēva mājās. Sakopām pagalmu, sagrābām pērno zāli, apzāģējām zarus. Lieldienās dedzināsim ugunskuru. Spīdēja saule un pavasaris.
| skuka / 4. Aprīlis 2004@17:09 | |
Aj, aj, aj... Tā kā man bērnībā nebija lauku, pat ne radiem, es esmu izaugusi bez traumām, vasaru naktis saldi guļot uz čīkstošām "raskladuškām" īrētās Jūrmalas verandās, dienas pavadot, spēlējot indiāņos ar apkārtnes bērniem. Brīva no darbiem un pienākumiem. Tāpēc arī tāda esmu izaugusi, slinka. Bet pēcāk, kad nopirkām paši savu lauku māju, tad atkal bija uznācis tāds dārzkopības trakums uz brīdi. Gadiem četriem, pieciem. Nu jau par laimi ir pārgājis:) Ļauju veidoties rezervātam. Un braucu uz Ventspili iepirkties:)
| wowow / 4. Aprīlis 2004@18:47 | |
Man jau arī nav tik traki, ka gribētos naturālo saimniecību tur atdzīvināt. Bet izdarīt vismaz tik daudz, lai klēts nesabrūk (klusā doma ir to izremontēt un uztaisīt tajā vasaras istabas), sakopt tiktāl, lai būtu patīkami atbraukt un palikt pa nakti, to gan gribas.
| zum / 4. Aprīlis 2004@21:30 | |
Mani lauki bija tipiska viensēta, ar lielu ābeļdārzu, plašiem kolhoza tukšājiem, brīnumu pilniem melorāciajs grāvjiem un dīķi, kurā mudžēja sīka dzīvība.
Lauku darbiem pašiem par sevi nebija nekādas vainas, bet tā uzbāzīgā attieksme, un kaunināšana, un rezultāta nopelšana. Vēl tagad šermuļi skrien pār kauliem. Kādos padsmit gados pateicu striktu nē un uzaudzēju sev biezu ādu. Kad šis posms pagāja atklāju, ka tā brrriesmīgā ravēšana nemaz tik briesmīga nav. Bet, kad man piedāvāja dzīvot īstos laukos, atteicos, jo bērnības trauma vēl ir dzīva. Vismaz es zinu, ko tas nozīmē.
