Vakar biju vectēva mājās. Nu daļēji tās ir manas mājas- jo esmu pietiekami daudz no savas bērnības tur pavadījis. Pusi no tās es mantošu no sava tēva. Un es tās jūtu kā savējās. Pārsteidzoši.
Vakar biju vectēva mājās. Savādāk ir tas, ka jau pāris gadus man nav jāpiespiež sevi, lai uz turieni brauktu un pavadītu tur pilnu dienu. Mana bērnības trauma- lauku māja un darbi kā netīkams pienākums, ir izgaisusi. Es ļoti gribētu saprast, kur ir tā robeža, kad bērnam tāda lauku māja no izpriecas un tūkstots noslēpumu un pārsteigumu vietas, kļūst par netīkamu katorgu. Es gribētu saprast, lai pats spētu laikā apstāties un neradītu traumu savam junioram.
Vakar biju vectēva mājās. Sakopām pagalmu, sagrābām pērno zāli, apzāģējām zarus. Lieldienās dedzināsim ugunskuru. Spīdēja saule un pavasaris.