Mani lauki bija tipiska viensēta, ar lielu ābeļdārzu, plašiem kolhoza tukšājiem, brīnumu pilniem melorāciajs grāvjiem un dīķi, kurā mudžēja sīka dzīvība.
Lauku darbiem pašiem par sevi nebija nekādas vainas, bet tā uzbāzīgā attieksme, un kaunināšana, un rezultāta nopelšana. Vēl tagad šermuļi skrien pār kauliem. Kādos padsmit gados pateicu striktu nē un uzaudzēju sev biezu ādu. Kad šis posms pagāja atklāju, ka tā brrriesmīgā ravēšana nemaz tik briesmīga nav. Bet, kad man piedāvāja dzīvot īstos laukos, atteicos, jo bērnības trauma vēl ir dzīva. Vismaz es zinu, ko tas nozīmē.