Visvairāk es ciešu no tā, ka man nav nekādu interešu. Mani nekas neinteresē ļoti. Viss tikai tā, uz mirkli vai gana sekli. Es ciešu no akūta intereses trūkuma. Piemēram, būtu forši interesēties par mūziku, klausīties to, būt kursā vismaz par kādu mūzikas novirzienu, nu kaut vai par popmūziku, galu galā. Pirkt diskus, vilkt to no habiem vai saulsīka, veidot savu mūzikas bibliotēku, veidot mērķtiecīgi un ar aizrautību. Vai interesēties par filmām, kā to dara džeki no Kults.lv vai ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
punkts. Skatīties tās, domāt un rakstīt par tām, apspriest forumos, iebūkmarkot IMDB un reitingot filmas vai pat piedalīties Zootropā ar savu viedokli. Interesēties par auto. Argumentēt, kāpēc viena auto marka labāku par citu, zināt rezerves daļu cenas un servisa telefona numurus, zināt, kur būs kārtējais dragreiss, rallijs vai kross. Fotografēt noputējušus autiņus un sportistu sejas. Vai vispār fotografēt. Nu kaut vai intersēties par fototehniku, megapikseļiem, objektīviem, fokusiem, diafragmām vai par to kāpēc analogā fotogrāija ir labāka par digitālo vai otrādi. Vai sportu. Vai literatūru. Nu par dajebko. Interesēties nevis tāpēc, lai varētu gudri paspīdēt piemērotā sarunā, bet tāpēc, ka tas patiešām būtu interesanti pašam.
P.S. Vai man tikai šķiet vai arī es jau ko tādu agrāk jau esmu rakstījis. Totālais deja vu.
| marina / 3. Decembris 2005@17:26 | |
es tevi ļoti labi saprotu. tagad tikai varu pabrīnīties cik ļoti kādreiz esmu mēģinājusi aizrauties, bet tā arī nekad nespējot to tā pa īstam izdarīt. pavilkties, saglabāt interesi, būt gatavai ziedot tik daudz, lai par to uzzinātu, tajā darbotos.
bet man jau tagad liekas, ka pofig.tev tač ir ģimene, ar ko tu pavelcies.
| skuka / 3. Decembris 2005@17:44 | |
ak, nu es jau ar ne par ko neinteresējos... ja nu vienīgi man patīk lasīt, bet izlasīto es ļoti ātri aizmirstu, vot, piemēram, gandrīz vienā dienā izlasīju visus Linnas Frīdas (vai Frīdas Linnas? vai varbūt visār - Līnas un nemaz ne Frīdas?) stāstus, bet atceros tikai dažus. Divus pirmos un divus priekšpēdējos, tas ir - priekšpēdējo un priekšpriekšpēdējo, pārējos jau paguvu aizmirst. Anonymous (kurš arī tikko izlasīja) saka, man, lūk, patika tas par to un šitas par šito, bet es neatceros ne šito, ne to, un vispār neko.
| punkts / 3. Decembris 2005@18:00 | |
Ir pat dīvaini, kad es pats sevi pieķeru, ka esmu kaut ko aizrautīgi darījis, jo mani taču arī nekas neinteresē. Esmu garlaicības mākts un labprāt tā pa krupnomu ieurbtos kādā nodarbē (kā lasi grāmatās slaveni cilvēki tā aiziet savā lietā, ka neko apkārt neredz. Iedomājies tā un arī sagribas).
Man šķiet, ka tāda sajūta rodas no tā, ka mēģina, lai kaut kas interesētu tā, kā citiem, piemēram, skaties uz kādu, kuram baigi interesē x un arī gribi, lai tev tā baigi interesētu x, bet nesanāk, jo vai nu tev x vispār ir pofig, vai tava interese ir savādāka - tā nāk ārā pa citurieni.
Es tagad ar tīru sirdsapzinu varu pateikt, ka mani nekas neinteresē, tomēr šobrīd esmu uzlicis uz pauzi filmu, kura riktīgi patīk un brīdī, kad es to pieminu, izjūtu akūtu labsajūtu, ka tūlīt atnākšu no atejas un turpināšu skatīties. Bet tā, jā, nekas nespēj raisīt interesi.
varbūt nevis patērēt, bet radīt?
| wowow / 3. Decembris 2005@19:06 | |
Jā, es tūlīt, izlasīšu Sofijas Kopolas scenāriju filmai Lost in Translation un radīšu augšā savējo. Lai radītu, vajag interesi radīt.
