| punkts / 3. Decembris 2005@18:00 | |
Ir pat dīvaini, kad es pats sevi pieķeru, ka esmu kaut ko aizrautīgi darījis, jo mani taču arī nekas neinteresē. Esmu garlaicības mākts un labprāt tā pa krupnomu ieurbtos kādā nodarbē (kā lasi grāmatās slaveni cilvēki tā aiziet savā lietā, ka neko apkārt neredz. Iedomājies tā un arī sagribas).
Man šķiet, ka tāda sajūta rodas no tā, ka mēģina, lai kaut kas interesētu tā, kā citiem, piemēram, skaties uz kādu, kuram baigi interesē x un arī gribi, lai tev tā baigi interesētu x, bet nesanāk, jo vai nu tev x vispār ir pofig, vai tava interese ir savādāka - tā nāk ārā pa citurieni.
Es tagad ar tīru sirdsapzinu varu pateikt, ka mani nekas neinteresē, tomēr šobrīd esmu uzlicis uz pauzi filmu, kura riktīgi patīk un brīdī, kad es to pieminu, izjūtu akūtu labsajūtu, ka tūlīt atnākšu no atejas un turpināšu skatīties. Bet tā, jā, nekas nespēj raisīt interesi.
