Izlasīju raxtiņu par
standartiem. Ļoti atbilstošs manai situācijai (interesanti, pēdējā laikā daudz trāpīgas info gadās). Ir viegli iegūt rezultātus "virs vidējā", man tam ir jāpieliekt mazāk pūļu nekā vairumam ļaužu būtu vajadzīgs, lai sasniegtu vienkārši "pieņemamu" līmeni. Es varu slinkot un tik un tā "tikt cauri". Un tas ir slikti - šis "vidējais" fons, uz kura izdodas izcelties pat nejaušības dēļ. Man pietrūxt cilvēku "manā līmenī" un virs tā, tādu, kuru sabiedrība ir izaicinājums, kuri rada nepieciešamību *domāt*, būt "šeit un tagad" - jo citādi netixi līdzi. Protams, jāņem vērā intereses u.tml., mjā. Apmēram divus tādus radījumus varu iedomāties, un vēl pusduci - k-kur uz robežas, nav regulāra kontakta.
Steve Pavlina (sk. linku augstāk) iesaka vienkārši iet līdz savu spēju robežām un ignorēt apkārtējo sasniegumus/to trūkumu. Bet tam man apņēmības šobrīd nepietiek.
[sistēma tiecas saglabāt esošo stāvokli; homeostāze]
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: