16. Marts 2015

• lai palīdzētu bērnam - iznīcināsim ģimeni; ja bērna "attīstība apdraudēta" - atņemsim tēvu un māti
• 2015.03.16, 13:58
• Man sāp sirds par bērniņu likteņiem. Jau sen - kopš uzzināju par sociālās aprūpes sistēmu zviedrijā ("Kinder Gulag", 1983), kas sistemātiski vecākiem atņem bērnus, lai tos ievietotu bērnu namos, "audžuģimenēs" vai adoptētu.
  
  Latvijā nosauc šādu statistiku: no 20'000 bērnu, kas piedzimst katru gadu, bāriņtiesas ap 2000 bērnus ģimenēm atņem un ievieto bērnu namos. Var teikt, atņem 10% no piedzimušajiem bērniem, katru gadu.
  
  Un ja padomā, tas ir visai fantastisks koncepts - bāriņtiesa nevis cīnās par ģimenes aizstāvēšanu, lai bērns varētu labi dzīvot ģimenē, bet gan par ģimenes iznīcināšanu, lai bērns paliktu bez vecākiem.
  
  Es sekoju līdzi arī aktīvistiem "infoaģentūra" un "dzimta", bet ir šausmīgi bēdīgi kā viņi savu ziņu saindē ar naidu pret gejiem, "Gejropu", utt. Varbūt domā ka konservatīvi-homofobā iedzīvotāju masa varētu kautkā tikt aktivizēta cīnīties par ģimenes tiesībām, ja to formulētu kā cīņu pret gejiem? Man liekas, viņi savu ziņu ar šo bezjēdzīgo naidu un bailēm tikai diskreditē.
  
  Lasot likumus (likumprojektus) kur "termins «bērna aprūpes tiesību pārtraukšana» un «bērna aizgādības tiesību pārtraukšana» nozīmē bērna izņemšanu no ģimenes, termins «aizgādības tiesību atņemšana» aizstāj kādreiz lietoto «vecāku tiesību atņemšana» un vairs neatņem vecāku tiesības, par cik tādu vispār arī nav -- vecākiem ir tikai "aizgādības tiesības" pār saviem bērniem: pašam sāk gribēties lekt konservatīvajā laivā.
  
  Un, varbūt ka tieši tā arī darīšu. Ir skaidrs viens: "juvenālā justīcija" ir tāda sistēma, kur normāli ir safabricēti dokumenti, nepatiesas liecības, uz kā pamata ģimenei atņem bērnus. Faktus nepārbaudot, balstoties tikai uz bāriņtiesas prātu izkūkojušu tantiņu izdomājumiem, un viltojumiem, izņem bērnu (bērnam atņem vecākus - padara par bāreni vecākiem dzīviem esot), un var iznīcināt ģimeni.
  
  Vispār, ir nedaudz vērts pakavēties pie jēdziena kas ir ģimene, un kāpēc "juvenālās justīcijas" acīs tā ir tāda kā tukša skaņa, kā "bērna aizgādības/aprūpes tiesības" kuras kāds birokrāts vai ierēdnis pēc savas mirkļa iegribas var gan pārtraukt, gan atņemt, vai vienpersoniski, vai "koleģiāli"*.
  
  Un cauri. Tas ir tāds sevišķs nāves spriedums ģimenei: bija ģimene - un vairs nav. Neeksistē. Pārtraukta. Un bērnam - bija vecāki. Un pēkšņi vairs nav. Bērns - institucionalizēts kā bārenis.
  
  ***
  
  Raugi, tāds Rīgas bāriņtiesa priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs. Rīgas Bāriņtiesas locekle Sandra Meldere. Ivetu Lielmane, Rīgas bāriņtiesas Ģimenes domstarpību lietu nodaļas vadītāja. Māritu Jakuša, Rīgas bāriņtiesas locekle. Rūtu Šteinberga, Rīgas bāriņtiesas locekle, Adopcijas, audžuģimeņu un bērnu aprūpes iestāžu lietu nodaļas vadītāja. Daci Kupča, Rīgas Bāriņtiesas locekle.
  
  Svetlanai Lautai un Aleksejam Usam, 2013.gada 15.maijā ar Sandras Melderes vienpersonisko lēmumu tika pārtrauktas viņu trīs mazgadīgo bērnu - Snežanas Usas (6 gadi), Oļesjas Usas (7 gadi) un Roksolanas Usas (10 gadi) aizgādības tiesības. Bērni tika ievietoti RPBJC "Marsa gatve" krīzes centrā.
  
  Septiņgadīgajai Oļesjai krīzes centrā tika salauzta roka un pie tam veselu diennakti netika sniegta pirmā palīdzība, pat netika doti pretsāpju līdzekļi (policijā ierosināts kriminālprocess Nr. 11096218113 no 7.10.2013.)
  
  Tad kā ir, bērnus ieliek "krīzes centrā", kur pret viņiem tieši tiek vērsta vardarbība? Tur kur viņiem būtu jābūt drošībā, viņiem lauž kaulus? Nesniedz medicīnisko palīdzību, vēl aplaiž ar slimībām, utīm? Dēļ traumas, ka bērni izņemti no ģimenes un ievietoti "krīzes centrā", bērniem sākas urīna nesaturēšana.
  
  Diemžēl nav īsti ziņu kā tur beidzies. Meitas tika atgrieztas 2014.g. janvārī pēc 8 mēnešu ilgiem “ceļojumiem” pa ārpusģimenes aprūpes iestādēm. Juvenālās justīcijas būtība - uz izdomājumu un safabricējumu pamata bāriņtiesa var atņemt bērnus (ar vienpersonisku lēmumu), un tad kad atklājas ka faktu nav, ka nav pierādījumi un dokumenti ir bāriņtiesas falsficējumi, pašai "bāriņtiesai" atbildība par to neiestājas. Tas ir, neiestājas pat elementāra atbildība par nepatiesas liecības sniegšanu.
  
  Un vēl - es uzskatu ka bērna izņemšana no ģimenes ir milzīga trauma bērnam. Tas ir - pēkšņi neredzēt vairs mammu un tēti, un nezināt vai vispār kautkad viņus satiks, un nokļūt kautkādu svešu cilvēku varā, kuri par bērna labklājību rūpējas visai maz (atkal - fiziska vardarbība pašā "krīzes centrā", slimības, kašķis, utis.)
  
  ***
  
  Raugi, Siguldas novada bāriņtiesas vadītāja Daina Reizenberga.
  Žannai un Aleksejam Pilsētniekiem atņēma astoņus gadus veco meitu Alīnu Pilsētnieci.
  "2012 gada 12. jūlijā pēc pusdienām Alīna izgāja ārā paspēlēties smilškastē mājas pagalmā. Tur viņu ieraudzīja reliģiskās draudzes (sektas) "Žēlastības upe" vadītājs Rolands Sprincis, un aizvilināja. (vai arī Kaspars Gulbis?)
  Kad māte bērnu pagalmā neredzēja, gāja meklēt. Kad uzzināja, ka bērns aizvests uz sektas telpām, gāja tur. Bet "mācītājs" atteica ka notiekot liturģija, un bērnu atgriezt atteicās. Kad māte piezvanīja policijai, lai palīdz atgriezt bērnu, drīz vien mājās ieradās bāriņtiesas pārstāvji un bērnu no ģimenes atņēma.
  
  "Bāriņtiesas pārstāve, pēc sievietes teiktā, esot kaut ko klusi pajautājusi mācītājam, tad pagriezusies pret māti un teikusi, ka aprūpes tiesības ir atņemtas. Savukārt meitenei pavēlošā tonī norādīts, lai kāpj mašīnā."
  
  Bērnu ievietoja krīzes centrā Valmierā, vēlāk Alojas novadā.
  
  Patversmēs bērns pavadīja gandrīz gadu. Tikai 2013. gada 15. aprīlī vecākiem tika atjaunotas aprūpes tiesības. Bet pat pēc tam bērns vēl 5 nedēļas tika turēts bērnu namā, bet vecākiem pat pašiem jāmaksā(!) ap Ls 500 par bērna uzturēšanos tur.
  (Ja bērns ir bijis nepatiesi izņemts, traumēts dēļ bāriņtiesas prettiesiskas, iespējams korumpētas rīcības dēļ, tad tikai dabiski būtu ka šīs naudas summas valstij ir jāatgriež ģimenei un vēl vairāk - ir jāatlīdzina visas nodarītās ciešanas, gan ģimenei gan pašam bērnam!)
  
  Pa vidu - kriminālprocess ar safabricētiem pierādījumiem par vadarbību, izdomātām liecībām no kaimiņiem, utt., utt. Pēc atgriešanās no bērnunama meitene baidās iziet viena no mājām, jo šķiet, ka atkal notiks kaut kas slikts. Bērnam tā ir liela trauma, [...]"
  
  Tad kā ir, bērnu tiesību "aizstāvības vārdā" bērnam tiek atņemti mīloši vecāki, bērnu gadu notur bērnu namos tā ka bērns iegūst fobiju, vecākus maļ tieslietu sistēmā. Tas ir klasisks princips - vārdos viens, darbos pavisam otrādi. Vārdos - aizstāvēs "tiesībās", darbos - nevainīgu bērnu padara par bāreni, likvidē ģimeni.
  
  Valsts tiesiskais nihilisms protams rada situāciju ka ģimenei nāksies iziet visas tiesas instances līdz pat ECT, jo juvenālās justīcijas sistēmā visi tikai piesedz viens otru, un netiek vērtēta lieta pēc būtības, bet gan pēc likuma burta - vai bāriņtiesas pārstāvim ir tiesības izņemt bērnu? JĀ, IR! Tātad lieta aizvērta: bet vai tas ir bijis bērna interesēs vai pret tām, vai vienpersoniskais bāriņtiesas pārstāvja lēmums bērna tiesības aizsargā, vai kaitē tām, TO TIESAS NEVĒRTĒ. (Lai gan no otras puses, vai vecāki ir ieguvuši psihologa atzinumu, kā bērna attīstībai ir kaitējusi uzturēšanās bērnu namā, cik traumējoša bija viņas faktiska nolaupīšana no ģimenes, un iesnieguši prasību tiesā (civilprasību, piemēram) par reālu zaudējumu atlīdzināšanu.
  
  Tas ir, prasībai ir jābūt pamatotai tieši uz to, ka bāriņtiesas pārstāvis ir rīkojies PRET bērna tiesāmām, tātad pretlikumīgi (jo likums viņam dod tiesības rīkoties tikai bērna labā, un ja izrādās ka rīcība nav bijusi bērna interesēs: tas ir, ja psihologs atklāj, ka izņemšana no ģimenes ir vairāk kaitējusi nekā palīdzējusi, šī bāriņtiesas rīcība ir automātiski PRETLIKUMĪGA, un šie bāriņtiesas pārstāvji būtu neatliekami saucami pie atbildības!)
  
  ***
  
  Atkal Aivars Krasnogolovs, Rīgas bāriņtiesas pārstāve Anna Toniņa un Alla Potjomkina, sociālā darbiniece Kristīne Škutāne. 2014 gada 29. aprīlī no Karinas Saligas ģimenes atņēma no mātes rokām izraujot gadu vecu zīdainīti Matveju un arī savāca smagi slimu puisīti Jeliseju. Meita Elizabete (9 gadi) nebija tobrīd mājās, tāpēc viņu nesavāca.
  upd: man ziņo ka bērnus atdeva (vecākiem atjaunoja "aprūpes tiesības"?) neilgi pēc 2014 gada 19. augusta tiesas sēdes.
  
  Kad bāriņtiesa ieradās pēc Elizabetas, meita kliedz ka mīl mammu un tēvu, un projām no mājām neies. Bāriņtiesai nācās palikt tukšām rokām. Šeit secinājums, visapdraudētākie bērni ir no 5-10 gadu vecuma, kad viņiem visādas tantes un psihologi var iestāstīt ko vien vēlas, ietekmēt, lai bērni saka to ko bāriņtiesa grib dzirdēt (ka bijusi vardarbība, utt), lai bērnu dabūtu savos nagos.
  Kad bērns ir vecāks, viņš jau pats zina ko grib, un tik vienkārši manipulēt nav iespējams.
  
  Bāriņtiesa bērnus atņēma uz skolotājas iesnieguma pamata, ko tā adresēja Daugavgrīvas skolas direktoram, tas savukārt pārsūtījis bāriņtiesai. Skolotājiem māksla rokā: tikko vecāks pasaka kautko ne pārāk patīkamu, vai vajag ietekmēt ģimeni, skolotās var piesolīt ka rakstīs bāriņtiesai, un tad bērnus ģimenei atņems, un kādu gadu pa bērnu namiem vazās, kamēr ģimene var tiesāties ka iesniegumi un liecības ir safabricētas, falsificētas, faktiem neatbilstošas.
  
  Zīdainīti ievietoja krīzes centrā VSAC "Rīga" filiālē "Rīga", Kapseļu ielā 31.
  Lūk jautājums: vai zīdainītim labāk ir naktīs gulēt bērnu namā, vai arī aizmigt ar māti? Vai tur kāds darbinieks viņam autiņus biežāk mainīs nekā paša māte? Vai naktī celsies, mierinās, dziedās šūpuļdziesmas cītīgāk nekā paša māte?
  
  Tā ir bērniņa tiesību aizsardzība?
  
  ***
  
  Trīs gadījumi. No diviem tūkstošiem. 2013. gadā un 2014. gadā bērni esot atņemti arvien vairāk ģimenēm. No tiem, aprūpes tiesības tiek atjaunotas 800, 850 ģimenēm. Tātad katru gadu, vairāk kā 1000 bērni tiek ierauti sistēmā, kas viņus mals līdz 18 gadu vecumam, padarītus par bāreņiem. Vai viņi uzaugs vispār zinot kas ir viņu vecāki? Vai uzaugot, viņi paši spēs veidot ģimeni, ja nebūs jutuši kas ir vecāku aprūpe?
  
  Lūk, intervijā A. Krasnogolovs stāsta - "rāda [...] fotogrāfijas (sejas aizsegtas) no kāda izņemšanas brīža dzīvoklī. Krēslā sēž novārdzis un netīrs zēns (divas dienas nav ēdis), istabā visu grīdu klāj atkritumu un tukšu pudeļu slānis, gultā norautām biksēm guļ atslēdzies tēvs kopā ar miesās krāšņu prostitūtu. It kā jau tieša apdraudējuma nav…"
  
  Jā. Apdraudējuma nav, tātad sociālais darbinieks varētu atnest bērnam ēst, un palīdzēt tēvam tikt atpakaļ uz kājām - lai tas spētu atkal rūpēties par savu dēlu. Ir vajadzīga palīdzība, nevis destrukcija!
  
  Kāpēc bērna "tiesību" aizsardzības doktrīna ir vērsta tieši uz ģimenes iznīcināšanu? Vai Latvijas iedzīvotāji nepieņems vienkārši nesatvīgu palīdzību ģimenēm, un caur to bērniem, kā leģitīmu? Vai Latvijā iedzīvotāji var pieņemt tikai kalvinisma gara cauraustus sodošus, graujošus likumi? Tas ir, kāpēc nevar iejaukties un palīdzēt, bērnu neatņemot, neievietojot to institūcijā/bērnu namā? Kāpēc lai bērnam palīdzētu, tas kā ar skalpeli ir jāizgriež no ģimenes miesas?
  
  Es skatos** Labklājības ministrijas ierosinātos (un pieņemotos) Bāriņtiesu likuma grozījumus (A. Ašeradens - Vienotība, Labklājības ministrijas darbinieces - Bērnu un ģimenes politikas departamenta vecākā referente Kristīne Venta-Kittele, Bērnu un ģimenes politikas nodaļas pārvaldes vecākā referente Baiba Abersone), un tur katrs otrais ierosinājums ir lai mazinātu(!) vecāku iespējas atgūt savus bērnus.
  
  Piemēram, 4 lappusē šāds sātanisks paragrāfs: "Grozījumu mērķis ir ierobežot vecāku, pilnvaroto personu vai citu personu saskarsmi ar bērnu, ja tas var traucēt bērnu tiesību un interešu aizsardzībai. Veicot bāriņtiesu darbu uzraudzību, nereti praksē ir novēroti gadījumi, kad bērna vecāki, pilnvarotie pārstāvji, vai citi ģimenes locekļi cenšas ietekmēt bērna viedokli, lai netiktu pieņemts viņiem nelabvēlīgs bāriņtiesas lēmums. Tomēr dažkārt tas var būtiski apdraudēt bērna tiesību un interešu aizsardzību un var radīt būtiskus kaitējumus pašam bērnam."
  
  Tas ir par piedāvājumu, ka pieņemot vienpersonisku lēmumu bērnu ģimenei atņemt, bāriņtiesas loceklis "var ierobežot tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus vai atteikties paziņot bērna atrašanās vietu".
  
  Vispār formulējums "var traucēt bērnu tiesību un interešu aizsardzībai" attiecas tikai uz bāriņtiesas bērna atņemšanas procedūru. Tas ir, kad bāriņtiesa ir uzsākusi procesu ar mērķi sagraut ģimeni un bērnu ievietot bērnu namā, viņa šim procesam uzkarina birku "bērnu tiesību un interešu aizsardzība", un šo procesu vecāki vai bērna radinieki nu nekādi nedrīkstētu kavēt. Ar reālu aizsardzību un bērna interesēm tam nav nekā kopīga: fakti netiek vērtēti, būtība netiek vērtēta: jo viss ko dara Bāriņtiesa ir "pēc definīcijas" "pareizi".
  
  ***
  
  Kāpēc šāds vektors? Kam īsti ir izdevīgas sagrautās ģimenes, salauztie bērnu likteņi? Un kur paliek*** tie tūkstoši bērnu, kas katru gadu tiek iemesti sistēmā un neatgriežas mājās. Kur viņi paliek? Ja sistēmā katru gadu ienāk 1000 bērnu, un no sistēmas tie ārā izkļūst iestājoties pilngadībai (18 gadu vecumā), tad sistēma maļ 18'000 bērnus. Dzirnavās ierauj tūkstoti, pēc 18 gadiem izspļauj tūkstoti.
  
  Un ļoti bēdīgi par tiem aktīvistiem kas koku dēļ neredz mežu: tā vietā lai runātu par to ka vajadzētu likvidēt Bāriņtiesas, un procesu padarīt tiesisku, ar reālu atbildību tiem sociālajiem darbiniekiem, kas bērnu traumē, un labas ģimenes sagrauj, tā vietā cepas par kautkādiem LGBT pirkstiem un gudro kā visu uzvelt par geju grēkiem. Ka, lūk, bērnus atņem, lai atdotu adoptēt gejiem, un tamlīdzīgu sviestu. Ir ļoti bēdīgi.
  
  
  ______________________
  * parasti - trijatā. tas ir, tāds moderns "troikas" paveids.
  ** šeit es jau sen par senu, tie grozījumi ir pieņemti jau 2013., 2014. gadā, vecas ziņas.
  *** ir versijas - adoptē uz ārzemēm. bet tā ir cita saruna - kā var izsekot tam, vai uz ārzemēm adoptētais bērns ir patiešām labā ģimenē, ka tur viņam tur iet labāk, vai ka bērns vispār ir dzīvs, un nav ticis vienkārši pārdots.
  Tags: bērni, likumi
  
  
• 43 rakstair doma