4. Septembris 2007

• 2007.09.04, 14:48
• Interesanta padarīšana: pieprasījums/piedāvājums kā algas formējošais faktors.
  
  Piemēram, celtniecībā, pirms pāris mēnešiem pieprasījums pēc strādniekiem ievērojami pārsniedza piedāvājumu:
  jekurš īblis, kas spēj ķieģeli pacelt un pēc vakara dzerstiņa vēļ pieceļas no rīta, kāsa normālu piķi: Ls 900-1200 mēnesī, uz rokas. Tas tāpēc, ka attīstītājiem bija daudz naudas, daudz projektu, vajadzēja tikai darba rokas. Roku trūka, un tik tikko kāda parādījās, tajā grūda naudu.
  Dabūt jaunu darbinieku varēja praktiski tikai pārvilinot no cita projekta, piesolot lielāku algu, u.c.
  
  Šis arī ir tas interesantais moments: kas notiek, ja strādniekam ir spēks tielēties par algu. Parasti taču ir kā: darbā ņem bezdarbnieku, kas jau pāris mēnešus ir meklējis darbu, un maksā algā tikai tik, lai strādniekam būtu par ko paēst un apģērbties.
  
  Saka, ka ekonomikai ir veselīgi, ja pastāv dabisks bezdarba līmenis 4-6%. (T.i., no visiem ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, apmēram 4-6% katrā dotajā brīdī nestrādā, un nodarbojas ar darba meklējumiem. Sekojoši, jebkuram darba devējam ir zināms kandidātu kopums, no kuriem izvēlēties.)
  
  Turpināsim ar interesanto momentu: ja tu strādā un saņem savu aldziņu, un tev piedāvā pāriet citā darbā, tev nav īpaši liela motivācija to darīt. Savukārt, ja tu nestrādā, un kontā naudiņa sāk izsīkt, un sāc just, ka ūdens smeļas mutē, tad motivācija pieņemt piedāvājumu ir daudz iespaidīgāka.
  Tātad, runājam ar vīzdegunīgu celtnieku, kurš saņem uz rokas Ls 1200, dzīvo pārticis, ir šis un tas uz nomaksas paņemts, dzīvoklis arī jāmaksā, jātusē, utt. Vēlamies viņam piedāvāt darbu. Nu, droši vien ka bez Ls 1500 piedāvājuma īpaši gara tā runa nebūs. (Uzmanību ir jāpievērš arī algu līknes stāvumam: var teikt, ka pieprasījumam pēc darba rokām pieaugot (un pārsniedzot noteiktu lūzuma punktu), algas sāk augt eksponenciāli.)
  
  Savukārt, runājam ar šo pašu celtnieku pēc mēneša: viņa projekts ir iestrēdzis, no darba viņš ir atlaists, pēdējā alga nav izmaksāta (un diez vai tiks izmaksāta). Piedāvāsim viņam darbu? Droši vien, ar Ls 600 varētu pietikt. (Pieņemsim, ka krīze ir visā nozarē, un tikai daži darba devēji piedāvā vakances. Uzreiz strādā tirgus princips - kurš strādās par vismazāko algu? Cik liela ir vismazākā alga, lai visi kandidāti neaiztītos uz Īriju lasīt sēnes, vai tepat, kautkur tirgū tačku stumt?)
  
  Un paliek sausais atlikums: pirms diviem mēnešiem viņš saņēma Ls 1200, bet tas bija apmēram Ls 600 par daudz, jo nozarē trūka darbaspēka - un reāli, ja būtu vairāk darba spējīgu cilvēku, viņi strādātu par daudz zemāku algu. Jo ēst taču vajag. Jo apģērbties taču vajag, jo jāmaksā arī par jumtu virs galvas.
  Un vienu mēnesi viņam bija darba piedāvājums par Ls 1500, par kuru viņš rauca degunu, bet otru mēnesi viņam sola maksāt Ls 600 - un viņš prieka asariņu notrausis, piekrīt.
  
  Tas, draugi, ir pieprasījuma/piedāvājumu spēks. Tas ir tas, kas notiek, kad vienu dienu nav neviena dabūjama strādnieka, un nākamajā dienā kāds konkurējošs uzņēmums bankrotē (visai nozarei esot dziļā stagnācijā), un bezdarbniekos piereģistrējas 300 jauni, darba spējīgi strādnieki.
  
  Skat, arī kāda interesanta lieta ir novērota: samazinoties bezdarbam, bizness pamana, ka ir pieaudzis pieprasījums pēc precēm (ir vairāk pircēju, un visiem ir nauda, ko tērēt) - un sāk celt cenas. Tā rodas inflācija. Inflāciju bremzē arī tāds foršs bezdarba līmenis, kad ievērojamam daudzumam iedzīvotāju trūkst naudas, un nav vēlēšanās to tērēt par neko citu, kā tikai par pirmās nepieciešamības precēm.
  Tags: ekonomika, inflācijas hronikas
  
  
• 10 rakstair doma

• nekustamo īpašumu burbulis: tu takš tiec zvēriski appists
• 2007.09.04, 17:28
• Tevi takš appiš. Precīzāk, Latviju zvēriski appiš.
  
  Vot pieņemsim, ka ir Latvijā 5 cilvēki, kas sit savu mājeli gaisā - mērenu graustu pārdaugavā, piemēram, ar kautkādiem simts-līdz tūkstots zemes kvadrātmetriem (vai cik tur vajag), par apaļu summu - Ls 100'000 (simts tūkstoši latu).
  Un ir Latvijā vēl 5 cilvēki, kas katrs ņem, piemēram, SEB bankā kredītu, par ļoti pat mērenu procentu: 5.5% (EURIBOR+n% bankai), uz 30 gadiem.
  Cik būs jāatmaksā? Mēneša maksājums būs Ls 570 - priekš DINKy ģimenītes ar labu darbu pat pavelkams, bet total sanāk uz Ls 204'000. Tas ir, jāatmaksā ir divsimtčetri tūkstoši latu. No kuriem, Ls 100'000 tiek atdoti čalīšiem tepat Latvijā, un pārējā naudiņa aizkuģo ārpus Latvijas. (Nu, pieņemsim ka tie bija zviedru kungi, kas naudu aizdeva, un nu tad arī viņi to procentu naudu iekasē.)
  
  Kāds ir sausais rezultāts? Latvijas 5 čalīši uzvārījās par Ls 500'000 - šī naudiņa paliek apritē Latvijā, bet zviedru kungi savās grāmatās ierakstīja: Ls 1'000'000 - tas ir cik viņi iekasēs nākotnē (jāpiezīmē, ka pa tīro no Latvijas tiek aizpumpēti Ls 520'000). Nebūtu jau tik krimināli, ja mūsu pašu vietējās bankas kreditētu: tad paši savā sulā vien vārītos, bet varam pieņemt, ka kredītu nauda nāk no ārpuses, un prom arī tiek aizfīrēta.
  
  Tā nauda, kas tiek aizfīrēta, tīri droši var tikt ierakstīta pie tekošā konta deficīta.
  Un tā arī appisti tiekam.
  
  (Droši vien līdzīga situācija ir ASV, kur nekustamo īpašumu burbulis tā kā plīst, bet tur bagātākie štati appiš nabagākos - lielās bankas gan jau Ņujorkā dzīvo, un iekasē no parastajiem "amīšiem vulgaris" mazāk biezajos štatos.)
  
  Bet tagad iedomājamies, ka tā nauda tiek taisīta no naudas. Katrs "high-powered" Ls 1 var radīt citus, "aizdevuma" Ls 9, kas var tikt iedoti kredītā. Tas ir, tie Ls 500'000 kas tiek radīti apritei Latvijā, var nemaz netikt radīti no "tīras naudas", bet var tikt radīti paši no sevis! (Tīru naudu tur vajag tikai tos Ls 100'000 pirmajam kredītam.) Un tad rezultāts jau ir tāds, ka ar veiklu rokas kustību tiek panākts, ka tu reāli izpis pats sevi (metaforiskā, valsts nozīmē).
  Tags: ekonomika
  
  
• 11 rakstair doma