- 4.9.07 14:48
-
Interesanta padarīšana: pieprasījums/piedāvājums kā algas formējošais faktors.
Piemēram, celtniecībā, pirms pāris mēnešiem pieprasījums pēc strādniekiem ievērojami pārsniedza piedāvājumu:
jekurš īblis, kas spēj ķieģeli pacelt un pēc vakara dzerstiņa vēļ pieceļas no rīta, kāsa normālu piķi: Ls 900-1200 mēnesī, uz rokas. Tas tāpēc, ka attīstītājiem bija daudz naudas, daudz projektu, vajadzēja tikai darba rokas. Roku trūka, un tik tikko kāda parādījās, tajā grūda naudu.
Dabūt jaunu darbinieku varēja praktiski tikai pārvilinot no cita projekta, piesolot lielāku algu, u.c.
Šis arī ir tas interesantais moments: kas notiek, ja strādniekam ir spēks tielēties par algu. Parasti taču ir kā: darbā ņem bezdarbnieku, kas jau pāris mēnešus ir meklējis darbu, un maksā algā tikai tik, lai strādniekam būtu par ko paēst un apģērbties.
Saka, ka ekonomikai ir veselīgi, ja pastāv dabisks bezdarba līmenis 4-6%. (T.i., no visiem ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, apmēram 4-6% katrā dotajā brīdī nestrādā, un nodarbojas ar darba meklējumiem. Sekojoši, jebkuram darba devējam ir zināms kandidātu kopums, no kuriem izvēlēties.)
Turpināsim ar interesanto momentu: ja tu strādā un saņem savu aldziņu, un tev piedāvā pāriet citā darbā, tev nav īpaši liela motivācija to darīt. Savukārt, ja tu nestrādā, un kontā naudiņa sāk izsīkt, un sāc just, ka ūdens smeļas mutē, tad motivācija pieņemt piedāvājumu ir daudz iespaidīgāka.
Tātad, runājam ar vīzdegunīgu celtnieku, kurš saņem uz rokas Ls 1200, dzīvo pārticis, ir šis un tas uz nomaksas paņemts, dzīvoklis arī jāmaksā, jātusē, utt. Vēlamies viņam piedāvāt darbu. Nu, droši vien ka bez Ls 1500 piedāvājuma īpaši gara tā runa nebūs. (Uzmanību ir jāpievērš arī algu līknes stāvumam: var teikt, ka pieprasījumam pēc darba rokām pieaugot (un pārsniedzot noteiktu lūzuma punktu), algas sāk augt eksponenciāli.)
Savukārt, runājam ar šo pašu celtnieku pēc mēneša: viņa projekts ir iestrēdzis, no darba viņš ir atlaists, pēdējā alga nav izmaksāta (un diez vai tiks izmaksāta). Piedāvāsim viņam darbu? Droši vien, ar Ls 600 varētu pietikt. (Pieņemsim, ka krīze ir visā nozarē, un tikai daži darba devēji piedāvā vakances. Uzreiz strādā tirgus princips - kurš strādās par vismazāko algu? Cik liela ir vismazākā alga, lai visi kandidāti neaiztītos uz Īriju lasīt sēnes, vai tepat, kautkur tirgū tačku stumt?)
Un paliek sausais atlikums: pirms diviem mēnešiem viņš saņēma Ls 1200, bet tas bija apmēram Ls 600 par daudz, jo nozarē trūka darbaspēka - un reāli, ja būtu vairāk darba spējīgu cilvēku, viņi strādātu par daudz zemāku algu. Jo ēst taču vajag. Jo apģērbties taču vajag, jo jāmaksā arī par jumtu virs galvas.
Un vienu mēnesi viņam bija darba piedāvājums par Ls 1500, par kuru viņš rauca degunu, bet otru mēnesi viņam sola maksāt Ls 600 - un viņš prieka asariņu notrausis, piekrīt.
Tas, draugi, ir pieprasījuma/piedāvājumu spēks. Tas ir tas, kas notiek, kad vienu dienu nav neviena dabūjama strādnieka, un nākamajā dienā kāds konkurējošs uzņēmums bankrotē (visai nozarei esot dziļā stagnācijā), un bezdarbniekos piereģistrējas 300 jauni, darba spējīgi strādnieki.
Skat, arī kāda interesanta lieta ir novērota: samazinoties bezdarbam, bizness pamana, ka ir pieaudzis pieprasījums pēc precēm (ir vairāk pircēju, un visiem ir nauda, ko tērēt) - un sāk celt cenas. Tā rodas inflācija. Inflāciju bremzē arī tāds foršs bezdarba līmenis, kad ievērojamam daudzumam iedzīvotāju trūkst naudas, un nav vēlēšanās to tērēt par neko citu, kā tikai par pirmās nepieciešamības precēm.