|
[Dec. 7th, 2018|03:28 pm] |
[ | mood |
| | The thin line between suicidal and homicidal | ] |
[ | music |
| | PJ Harvey / The Letter | ] | Aizgāju, bļaķ, uz bodi, pats ņevjebenna tāds lepns, ka visu atcerējos, ko bija plānots pagādāt.
Atnācu mājās. Jā, nu lieliski, ka kaķim konservu paņēmu. A ikdienišķos cepumus?, tie tur pussauja palikuši! Lieliski, krabju smēru brokastīm paņēmu, a kur maize, kam viņu uzsmērēt virsū? Pusdienām savācies produktus, nu malacis, lepojamies, a čili pastu kurš iedomājās paņemt? Ko tur to visu tagad, ar kečupu ēst?
Attaisu tabakas paciņu, tabaka pilnīgi sausa, viņi to paciņu ko, pēc pieciem gadiem kaut kādā noliktavas kaktā atrada?
To, ka sataisījos miljons drēbju kārtās, kā jau nākas pēc kalendāra, bet tur ārā riktīgs pavasaris – to pat nepieminēšu. |
|
|
Comments: |
From: | unpy |
Date: | December 7th, 2018 - 05:51 pm |
---|
| | | (Link) |
|
Jā, jā, lielies vien tālāk ar to, ka vēl neesi sasniedzis to vecumu, kurā izej no mājas un vispār nesaproti, kamdēļ esi izgājis.
| From: | tvarj |
Date: | December 7th, 2018 - 06:17 pm |
---|
| | | (Link) |
|
es zinu, ka tas nav modē, bet es mēdzu pierakstīt, ko man vajag nopirkt, pirms iet uz veikalu. reāli palīdz
Nē, saproti, problēma nav aizmiršanā, es tiešām – par ko pats lepojos – atcerējos visu, ko vajag. Bet par šiem konkrētajiem priekšmetiem tupa nebiju pat iedomājies, viņu arī sarakstā nebūtu. Tāpēc jau to prieku tik liela abida nomainīja! | |