Tātadīt — sen bija laiks to noskaidrot klātienē, bet labāk vēlāk, nekā vēlu — husītu separātistu dibinātā apmetne Tābora ir vienkārši brīnišķīgi brīnišķīga un nekavējoties ieņem augstas pozīcijas manā mazpilsētiņu topā, atpaliekot varbūt tikai no Krumlovas, jo nekā krāšņāka par Krumlovu vienkārši nevar būt. Nekā īpaši daudz ko darīt tur, protams, nav, var uzkāpt tornī, var uzmaukt galvā ķiveri un pussaliecies pablandīties pa viņu pazemes ejām, bet var vienkārši klejot pa vecpilsētu un sirds, zinies, gavilē, cik viss mazs, izpucēts un glīts, nē nu tiešām, šauras bruģētas ieliņas, šķībi-greizas mājiņas, ar mīlestību apķēpātas miskastes (ceru, ka etalonfunkcija nodemonstrēs vizuālos materiālus), nu un, atgriežoties pie pasaulīgām lietām, — neticami lēti un milzonīgi burgeri iekš Cool Cafe, es tur vēl kādreiz aiziešu, tur kausiņš Kozela joprojām 25 kronas maksā, iedomājies?

Tāpat miestiņā tiek piegādāti augstvērtīgi lulzi ar izkārtnēm, netālu no klostera pie kādas sētas karājas izmisīgs "Lūdzu nebarojiet mūsu suni!", toties rātsnamā pie Jana Žižkas statujas — lūgums saglabāt elementāras cilvēciskās pieklājības normas. "Please do not touch Žižka", tieši tā tur ir rakstīts.



Neko neizsakošs skats no augšas:



Viens no galvenajiem pilsētas lepnumiem, varenais Tāboras ūdenskritums. Dārgie tāborieši, ja jūs lasāt šīs rindas, man jums ir tāds neliels padoms. Jūs laikam neesat līdz galam sapratuši ūdenskrituma jēgu un aizmirsāt kādu svarīgu šāda objekta parametru, nē nu patiešām, ieklausieties šajā vārdā: ūdenskritums.



Un īpaši jūzerneimam perkons, protams, es nevarēju paiet garām.



Dikti feini, vārdsakot, ja es kādreiz sajukšu prātā tiktāl, ka būšu ar mieru dzīvot mazpilsētā — galamērķis skaidrs.