mums pēd. laikā patīk naksnīgas pastaigas. mans bērniņš iet mirdzošām kurpītēm - aprīktoām ar sarkanām lampiņām, kas iededzas pie katra soļa. mēs ejam lielu apli apkārt savai mājai, viņš uzkāpj uz katras apmales, kukuržņa, pagrapstāva logu pārsega un nolec ar vieglu būkšķi, dzirkstelītēm skrienot. parasti ilgi skatāmies uz izgaismoto ceļamkrānu pretējā būvlaukumā, vakar tur parādījās arī maziņš indigo krāsas traktoriņš ar spožām spuldzēm. tas robusti, taču veikli tumsā mīņājās pa smilšu čupu, kas bija izbērta uz trotuāra. cita senāk nobērtā melnzemes čupa smuki apaugusi ar nezālēm kā kapu kopiņa. Simoniņš teica - Liiiiels trraktors! Es teicu - maziņš.

sanāk gandrīz katru nedēļu saulainā dienā iet skatīties jaunu dzīvokli. ar visiem bērniem - Simons raksturīgi, pārkāpis pār slieksni, nokrīt visā augumā un raud, neļaujot māklerim runāt. Eižens vienmēr izlemj, ka šis ir īstais, ka te nu būs viņa istaba un viņš dzīvos. vēlams, lai arī iepriekšējo saimnieku kaķis paliek dzīvot.
nezinu, kā lai to paskaidro, bet man ļoti svarīgs ir Dzemdību nama tuvums. gan šeit, gan Briselē mēs dzīvojām pie sarkanas baznīcas.
bet protams man vairāk nekā jebkad agrāk patīk mūsu tagadējais dzīvoklis ar skatu uz "Rīgas siltumu".

ik pāra nedēļu eju runāt uz radio. Ingmārs ik nepāra nedēļu brauc komandējumos. Simonu ir neiespējami kādam atstāt pieskatīt. Eiženam katru dienu pulciņi.

lai aizvestu E uz nodarbību pasniedzējas noteiktajā laikā, izņēmu E no dārziņa, aizrunāju Simonam aukli - tā atteica no rīta. visu dienu štukoju citu aukli, dabūju, aukle atnāca. un tad pasniedzēja tikko (20 min pirms sākuma) atrakstīja, ka ir apslimusi un nodarbības nebūs. stulbene.