Ak dievs, kā es mīlu sevi. Es zvēru, ar manu pašmīlestību šobrīd pilnīgi pietiek, lai iekrāsotu debesis cēli purpursārtā krāsā un nepārredzamu platību man apkārt pārvērstu tik nevaldāmi skaistā kalnu un ieleju ainavā, ka visšķīstākajām, cildenākajām eņģeļu meitenēm - kādām piecsimts vismaz - acīs sariestos spēja uzbudinājuma asaras un viņas sāktu nevaldāmi šņukstēt eiforiskā pārdzīvojumā. No manis staro tik pirmatnēji tīrs miers, ka gaiss man apkārt viz sīkos žilbinošos kristāliņos. Es gribu, lai viņas, ar visu savu esenci man atdevušās būtnes, mani glāsta un ieaijā visdziļākajā miegā, visneierobežotākajā, nesatricināmākajā bezsapņu eksistencē, veltot visus savus līdz metafiziskai pilnībai novestos talantus manai pelnītajai atpūtai - lai viņas spēlē savas arfas un flautas; žūžo klusās, tūkstošslāņainās balsīs, lūkojoties maigi manā rāmajā sejā cauri trauslām, garām skropstām, kā spējīgas vienīgi pašu pirmo reizi iemīlējušās nevainīgas meitenes. Šo valdzinošo jūtu fokusā es justos pilnīgi adekvāti. Ak, kaut man nenāktos pamosties! Man atkal vajadzēs vēl vairāk.