Es gribētu būt marodieris. Es gribētu klīst pāri milzīgam kaujas laukam, kurš būtu klāts līķiem, izdegušām, granātu izdangātām bedrēm, saplosītiem, pārogļotiem kokiem un saspridzinātu kara tehniku, no kuras celtos biezas dūmu vērpetes. Debesis būtu augstas, taču smagas, apmākušās; mākoņi būtu necaurredzami un nokvēpuši melni, tajos atblāzmotos versmojošās liesmas, kas vietumis plaiksnītu nepārredzamajā klajumā. Kaut kur tālumā dunētu artilērija, taču tā vairs neattiektos uz mani - tur ienaidnieks bīdītos arvien dziļāk un dziļāk manā pusē - es staigātu pa zaudētu zemi. Neredzētu nevienas dzīvas dvēseles; neredzētu nekādas cilvēciskas kustības. Dažviet gan rāpotu kāds sakropļots ķermenis, tuvu pie zemes arī lidinātos kraukļi, meklēdami sastingušas acis, ko izknābt. Es būtu tieši tāds pats krauklis, tikai vilktu no mundieru iekškabatām naudu un no rokām pulksteņus, zelta gredzenus.

Es kāptu pāri tanku pārplēstām dzeloņstieplēm un līksmi lēktu pāri tranšejām, jo man kājās būtu izturīgs un komfortabls zābaku pāris, ko es būtu noāvis kādam ložmetēja sadragātam oficierim. Savā brezenta mugursomā es vāktu karavīru vērtslietas, pāri plecam man karātos vislabākā karabīne. Es būtu apvilcis ģenerāļa uniformu un uz pirksta grieztu ģenerāļa automātisko pistoli. Nekur nesteigtos, svilpotu kādu melodiju. Aprunātos ar kādu mirušo, papliķētu vaigu kādam nāvīgi savainotajam un smaidīdams teiktu, ka kauja uzvarēta, ka viņš kritis varoņa nāvē - līdz ar uniformu man taču būtu ģenerāļa autoritāte. Vērotu, kā drosmīgās dzīvības izdziest ar mieru sejā, un par savu labo darbu piespraustu sev jaunas medaļas.

Tad es ieraudzītu kādu kara sanitāri baltā kokvilnas ķitelītī ar sarkanu krustu, kas, pārliekusies pār īpaši staltu zaldātu, liktu spirta kompreses uz viņa brūcēm. Viņa būtu neiedomājami skaista - tīra, jauna un nevainojama. No viņas radiētu silta labestības aura, kas tomēr arī būtu lādēta ar spēcīgu seksualitāti. Es iztaisnotu muguru, pienāktu viņai klāt un uzrunātu; viņa satrūktos, taču uzreiz militārā disciplīnā atdotu sveicienu un teiktu, ka glābj savainotā ierindnieka dzīvību. Es noliektos pār to, un manā sejā iegultu sāpīga grimase - ar asarām acīs es čukstētu uz vietas izdomātu vārdu un liktu noprast, ka tas ir mans uzticamais bērnības draugs. Kamēr saviļņotā ārste žēli lūkotos manā sejā, es nemanāmi injicētu nelieša vēnā nāvējošu devu morfija, ko būtu izzadzis no medicīniskās somas. Tad ar galvu uz viņa krūtīm apraudātu biedra nāvi. Raudātu tik ilgi, kamēr sajustu uz pleca meitenes mierinošo roku.

Savu žēlumu viņa pārprastu par iekāri, un es palīdzētu viņai novirzīties no ceļa, savu raupjo ģenerāļa roku uzlikdams uz viņas krūtīm. Drīz vien mēs pārliecinoši apstiprinātu jauno draudzību mīnas izrautā grāvī. ......Pēc tam es......... atrastu kaut kādu kravas mašīnu un aizbrauktu aiz horizonta, kur saule riet