Kārlis Skrastiņš pirms nāves droši vien relaksēti šķirstīja kaut kādu avīzi. Nu, cik es sapratu, viņš tikko bija pacēlies lidmašīnā. Visticamāk bija uzgājis kādu īsu rakstu par sevi pašu un domāja "Bļe, sukas, ko man vēl, bļe, izdarīt? Nu? Esmu nereāli kruts uzbrucējs, esmu izpisis visu fizisko lai tik tālu nahuj tiktu. Kāpēc man nekad nevar atvēlēt visu pirmo vāku? Uzmočīt vot bildi uz vāka un viss." Nākamnedēļ tiks apglabāti viņa gruzdošie pīšļi. Nu, tad - par godu viņa ambīcijām, uzmetiet bērēs kāds, lūdzu, viņam uz kapa vienu no tiem sēru žurnāliem, kas pašlaik atrodas cirkulācijā. To var izdarīt tajā daļā, kur visi met pa saujai smilšu uz jau zemē ieguldītā zārka; vienkārši jāiestājas rindā un jāiemet. Es pats nevaru, jo man jārehabilitējas no deģenerējošas slimības. Tā ir tikpat pretīga sajūta, kādu visi iedomājās jūtam Terminatoru, kad viņš sev šuva seju vai operēja rokas. Maldīgas iedomas; viņam nav nervu, neko viņš nejūt.