Šodien sagadīšanās pēc nācās ieiet dzemdību nama vestibilā. Tur bija burzma, patumšs un gaisā vēdīja ūdeņaina kartupeļu biezeņa un pārvārītas griķu biezputras smaka. Turpat atradās arī puķu kiosks - baigi parocīgi visādiem nokavējušiem džekiem, kuriem ir iespēja pēdējā brīdī nopirkt pavītušas neļķes - es biju pārsteigts, cik viegli kaut ko tik skaistu kā puķes padarīt atbaidošu - tā, it kā tās būtu pārņēmusi kāda infekcijas slimība. Vestibilā iekliboja divas meitenes no tādiem nabadzības slāņiem, kurus ikdienā vispār nav iespējams redzēt. Nu, kliboja tikai viena, otra viņai palīdzēja. Klibā meitene bija stāvoklī. Es sapratu, ka viņai tajā septiņdesmito gadu celuloīda ēkā viss droši vien liekas grezni un iespaidīgi. Tādos brīžos droši vien ar asarām acīs jānovērtē pārtikušas dzīves priekšrocības utt. Es vairs nezinu, ko vēl uzrakstīt. Es eju uz Okupācijas Muzeju skatīties poļu filmu par viņiem nodarītajām kara pārestībām. Ceru, ka tur rādīs nacistus. Ceru, ka tur būs baisi, tumši traģēdijas akordi mūzikā.