Šodien lasīju 19. gs. pornogrāfiju un kārtējo reizi ar kaitinošu neitralitāti apzinājos, ka man ir ļoti ierobežota seksuālā dziņa. Lasīju baudkāri un neviltotu interesi, taču fizisku vienaldzību, gandrīz kā vienmēr, un man tas jau ir apnicis. Tieši tikpat baudkāri/vienaldzīgi es skatos naivus erotiskos trillerus, kurā visu laiku mijas pārspīlētas slepkavības ar pišanos, slepkavības ar pišanos, un vislabāk, ja slepkava ir kaila sieviete, kuras krūtis un augumu vienā brīdī nošļāc asinis. Tas viss, bez šaubām, fascinē, taču pa īstam neuzbudina.

Dzīvē mana vārgulīgā iekāre nolūst pie vissmieklīgākajiem sīkumiem, un manas fantāzijas, kad tām tiek dota iespēja, mani nodod un atsakās realizēties - visu nomaina pilnīgs intereses trūkums. Tas noteikti nav baiļu vai uztraukuma dēļ, drīzāk jau kaprīžu un ietiepības, lai arī es nekad to neesmu spējis saprast. Jebkurā gadījumā, lai kas arī mani dzīvē dzītu uz priekšu, tas noteikti nav mans neambiciozais pimpis. Ja es, piemēram, skūpstu meiteni, es to daru viens pats, pilnīgi neatkarīgi no viņa, un tas pat ir saldāk un kaislīgāk, taču tajā pašā laikā neļauj atbrīvoties un agri vai vēlu apnīk. Ja, savukārt, uz to mudina viņš, tad es tieku nostādīts kaut kādā riebīgā, aklā bezierunu padotībā, kurā varu izkost viņa sasodītajai meitenei lūpas, lai sūdzas un raud, man vienalga. Tas, kas paliek viņa ziņā ir daudzmaz nevainojami. Dažreiz mums sakrīt un viss ir lieliski. Bet tas nenotiek bieži. Viņš protams, ne no kā baigi neatsakās, taču ne uz ko arī neuzstāj - tas mani kaitina visvairāk. Es nekad dzīvē neesmu pazinis iedomīgāku indivīdu.

Man nav nekādu vērā ņemamu seksuālu aizrautību, bet es varu derēt, ka kaut kur dziļi, dziļi zemapziņā - man vēl neapgūtā dziļumā - atrodas kaut kas tāds, kas, vienreiz izrakts, apmierinās mūs abus, aizpildīs visu to stulbo, garlaicīgo tukšumu un savedīs mūs perfektā, harmoniskā draudzībā, kurā mēs pisīsim meitenes vienā laidā, bez apstājas, bez pretenzijām un riebuma. Arī bez kļūdām - mūsu meiteņu izvēle būs vienbalsīga, un tā vietā, lai jau orgasma brīdī es viņu sāktu ienīst, es - tieši kā visā tajā tracinoši pašpārliecinātajā literatūrā - nemaz nemanītu, kurā brīdī esmu reģenerējies, un mēs turpinātu un iemīlētos, un tas, lai gan, protams, nepalīdzētu mūžīgi saglabāt iekāri, būtu intensīvi un unikāli. Citādāk viss vēl beigsies ar to, ka vai nu samiernieciski nodzīvošu nožēlojamu, seksuāli mazaktīvu dzīvi, vai arī kļūšu par maniakālu izvarotāju