Viņa metas uz sliedēm
Tumšais mētelis pland
Trauc nesaudzīgs vilciens
Riteņi grand

Jau piecsimto reizi
Kauli šķembās tai šķīst
Maigā, smaržīgā āda
Strēmelēs plīst

Grimst gaisma, snauž nakts
Saule uzaust no jauna
Tumši sarkanās skrandas
Pamostas kaunā

Klusām tās ievelkas
Svaigu ceriņu krūmos
Raizes drīz izplēnē
Gaiši pelēkos dūmos

Nu atkal jau viņa
Uz perona kāpj
Trauslā, drebošā roka
Dziļā kabatā grābj

Šķind monētu straume
Tās telefonā plūst
Viņas skaistās acis
Saldā cerībā kūst

Bet klausule klusē
Riņķos vējš lapas dzen
Šo ciklu no galvas
Viņa zina jau sen