Vakar runāju ar reliģiski apgaismotu cilvēku. Pirms gada, kad viņš sāka nodoties katoļu ticības nostiprināšanai un progresa labā atstāja novārtā ģimeni u.c., visi viņam pārmeta un kratīja galvas par zudušo cilvēku, taču es varu derēt, ka viņi visi patiesībā ir sapistāki un nelaimīgāki par viņu un nodara pasaulei daudz lielāku ļaunumu. Mani kaitina tie, kuri vīpsnā par reliģijas sekotājiem, saucot viņus par neracionāliem un aprobežotiem. Ne visiem baigi vajadzīga racionalitāte. Vērtības statusā to uztur tikai tie, kuriem tā palīdz justies droši, un fakts, ka tādu ir vairākums, vēl neapstiprina nekādas patiesības.

Ar nepatiku esmu sapratis, ka man pašam tādu vērtību ir nenormāli maz, un arī tās bieži liek vilties. Bet reliģijai pievērsties nemaz nav iespējams. Tās visas ir pārāk nenopietnas un fantastiskas. Pasaulei, kādā jādzīvo mums, sava laika varoņiem, nepietiek vis ar vienu upuri, bet vajag asiņainus sasodītus tūkstošus