Pie durvīm guļ meitenes līķis
Viņu nokodis ledainais vējš
Šauros gurnus sedz paīsi svārki
Šalli noraisa brāziens spējš

Melnā tumsā slīgst pamestās ielas
Neklīst gājējs šai laikā neviens
Mēness sudrabā lej slaidās kājas
Asi virpuļo pāri tām sniegs

Es paveros pretējā logā
Tur vienaldzīgs sēž tas pats zēns
Kurš no rīta vēl skūpstīja viņu
Un teica: nāc sildies, ir drēgns

Man ir pazīstams mierīgais skatiens
Skaidri saprotams apslēptais prieks
Viņš ir narcise tukšajā laukā
Kuru nogriezt sev vēlas ikviens

Jau kauc sirēnas tālumā klusu
Drīz šeit rosīsies glābēju bars
Mēs vēl saskatāmies pirms miegam
Ne mūs svešas nelaimes skars