" So basically, my boyfriend and I spend our quality time triggering each other, followed by long “processing” conversations about our past traumas, also known as foreplay."
"Relying on reassurance is like taking Tylenol when you have syphilis—it may temporarily ease the pain, but if you don’t address the underlying issue, you’ll eventually end up blind, insane, and sterile."
|
Posted by: vakardienas (
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} vakardiena) Posted at: June 2nd, 2019, 02:04 pm
|
|
es ļoti Tev piekrītu par reassurance, bet uz šo brīdi man droši vien ir vajadzīgs kāds, kurš leģitimizē vai vismaz nedaudz atbalsta tajā, ka tas, ko man vajag tomēr ir nedaudz par daudz :)
es šobrīd esmu ļoti ceļa sākumā visai tai "dalīšanās ar to kā jūties" un that feels soooooo uncomfortabe as fuck, so es ņemu visu, kas man saka, ka ir ok ietīties segā ar visām savām neracionālajām jūtām un SLĒĒĒĒĒPT tās forever after :) ok, šis nesaka, ka vajag slēpt, but still ic something!
|
Posted by: cukursēne (
saccharomyces) Posted at: June 2nd, 2019, 02:44 pm
|
|
es ļoti empatizēju ar to sajūtu, ka "tas, ko man vajag, tomēr ir nedaudz par daudz", bet, bet, bet - meh. Tev vajag to, ko Tev vajag, nav nekādu universālu kritēriju, kas ir "par daudz", turklāt tiem no mums, kas tāpat visu laiku dzīvo ar melīgo pieņēmumu, ka mūsu vajadzības ir "pārāk daudz" nez vai ir nepieciešams šos uzskatus stiprināt. :D TB, protams, ir ļoti svarīgi sevi nenosodīt par to, ka ir grūti un neērti runāt par savām vajadzībām un kaut ko no otra/citiem prasīt, un negaidīt uzreiz no sevis spēju netīties segās, bet tas, ka ir neērti, nenozīmē, ka tas ir nepareizi vai slikti, vai "par daudz".
TL;dr protams, ka reizēm slēpt ir ok, jo trenēties neslēpt ir process, bet tai neērtībai nav nekādu tiesību Tevi pārliecināt, ka Tavas vajadzības nav adekvātas.
|
Posted by: cukursēne (
saccharomyces) Posted at: June 2nd, 2019, 02:51 pm
|
|
par segām: https://m.youtube.com/watch?v=Yv6shy_9K
par to otro - protams, ka ir jāstrādā ar visādiem lielajiem paterniem un disfunkcionālajiem uzvedības modeļiem, bet ir daudz vieglāk risināt underlying issues, kad ir vajadzīgais reassurance, lai tās ciešanas pašas par sevi neatņemtu visu enerģiju, ko citādi varētu ieguldīt problēmas risināšanā. un man reizēm šķiet, ka šī ir lieta, ko bieži vien visādi pašpalīdzības guru kaut kā izlaiž, nu, to daļu, kurā, lai gan mēs katrs esam atbildīgi paši par sevi individuāli, ir milzīga nozīme tam atbalstam, ko mēs (ne)saņemam. man laikam nedaudz gribētos, lai drusku vairāk runā par to, ka ir absolūti ok, ja mums vajag citu cilvēku ieguldījumu dažādās formās, ka mēs nevaram vienmēr efektīvi pilnīgi visas savas piņķerīgās jūtu un uzvedības problēmas atrisināt cēlā un varenā solo action, visu pats-pats-PATS. jo, nu, haha, arī tos underlying issues jau mēs sev nesagādājām bez citu cilvēku palīdzības :D