Aizgāju uz biofaku baudīt mākslu. Daži darbi ir ļoti labi, daži gan ne pārāk vai didaktiski. Taču kopumā likās vērtīgi pavadīta 1.5h. 8/10

Es uzskatu, ka sarežģītākie žanri mākslās ir laba komēdija un labs detektīvs. Dzimtenē labi izpildījumi šajos žanros ir reti sastopami. Labi, ka LZA ir pārņēmusi vismaz lokālo komēdiju, jo izskatās, ka reizi gadā viņi publicē kādu objektīvi jautru tekstu. Pirms gada viņi mums prezentēja uzsaukumu ceturtajai atmodai, kas ir nepieciešama vispārējā negatīvisma un pagrimuma apstākļos. (Vai ceturtā atmoda ir iespējama?) Visa cita starpā tur var uzzināt, ka jābūtība ir, kā negaidīti izrādās, M. Kūles ieviests jaunvārds. (3.lpp.)

Šī gada teksts ir pat labāks. (Par Stambulas konvenciju). Pirmā daļa ir veltīta diskusijām un lasītājs ir ievests mistērijā, vai klātesošie ir muļķi vai arī par tādiem izliekas? Neviens pat nevar ielūkoties wiki, lai noskaidrotu pamatjautājumus un jēdzienus - dzimte, konstrukcija u.tml. Nosacīti apogeja ir Šuvajeva atziņa: "I. Šuvajevs ar Konvenciju saistītās norises nosauca par dīvainas un ačgārnas loģikas apliecinošām norisēm. Diskusija ir vērtīga tad, ja diskutē lietpratēji." (11.lpp.) Tālāk seko kontekstā visnotaļ komisks kritiskās domāšanas pamatu izklāsts. Ja būtu jāizceļ vēl pāris labākās vietas, tad es balsotu par noslēgumā atrodamajām. Piemēram, latvju gudrākie prāti secinājumos jautā: Vai tiešām konvencija ir radikālā feminisma produkts? (18-19.lpp.). Kā arī norāda, ka tagad konvencijas parakstīšana nozīmētu, ka tā tiks izmantota kā ideoloģisks instruments sabiedrības pārveidošanai. Protams, nenorādot, ka ironiskā kārtā arī pats LZA lēmums tiks izmantots kā ideoloģisks instruments.

Vēlāk, protams, 33 zinātnieki izteica pretenzijas pret LZA. Tomēr kaut kā dziļi iekšēji es nevēlētos, lai viņi protestētu pārāk skaļi, jo daļa no manis vēlas, lai arī nākamajā gadā mēs varētu lasīt kaut ko patiesi komisku.

+ Principā LZA tekstiem redzu divus pielietojumus. Viens no tiem - lasīt kopā ar draugiem praidā vai jāņos. Otrs - iedot DDT, kuriem patīk taisīt izrādes ar politisku ievirzi. Šis ir materiāls, kur pat nebūtu jāpieaicina dramaturgs.

Ņemot vērā, ka tuvojas praids, tad arvien aktuālākas kļūst diskusijas par ģimeni, laulību, seksuālām identitātēm un tamlīdzīgi. Šīs diskusijas man jau sen ir kļuvušas garlaicīgas, jo argumenti un iebildumi nemainās. Lūk, šajā ziņā man omu nedaudz uzlaboja raksts, kur no pieputējušiem grāmatu plauktiem tiek vilktas ārā latvju autoritāšu - P. Jurēviča un Z. Mauriņas - atziņas. (Raivis Zeltīts: 'Praids', Kremlis un cilvēka cieņa)

Taču tādā gadījumā, manuprāt, nacionālistiem ir jāiet nedaudz tālāk. Kas tas par universālu jēdzienu - ģimene? Vai tiešām tā ir jāsaprot tikai kristiešu nozīmē, bet ignorējot citas tradīcijas? Lūk, tieši tādēļ es arī vakarā piegāju pie plaukta, kuram nebiju tuvojies ilgākus gadus. Izvilku latvju domātāja Paula Dāles grāmatu "Vērojumi un pārdomas" (1944). Tajā jautājums par ģimeni tika pārformulēts kā jautājums par latviešu ģimeni: "Dažāds un daudzkrāsains ir ģimenes gars, tāpat kā īpatņi un to kopības, kas šo garu rada. Bet domājot tieši par latviešu ģimeni, par latviešu sētu un māju, mēs varam jautāt, kāds lai ir latviešu ģimenes gara ideāls, kādas būtiskas īpašības, nerunājot par citām, būtu atzīstamas par visvēlamākām un tādām, kas atbilst mūsu tautas tikumiem un dvēselei? Es domāju, reti kāds apstrīdēs, ka par tādām īpašībām un latviskiem tikumiem uzskatāms godaprāts, sirsnība, čaklums, viesmīlība, optimistiska ticība dzīvei, dzīvotprieks, centība pēc izglītības un dzimtenes mīlestība. Ja latviešu ģimene, kas grib veidoties un apzināties sevi par noteiktu bioloģisku un garīgu kopību un veselumu, kas apzinās arī savu atbildību pret tautas nākotni, veidos savu garu uz nupat minēto īpašību pamata, tad tā pareizi būs attaisnojusi savu eksistenci un kļuvusi par tautas organisma veselīgu sastāvdaļu." (74-75.lpp.)

Noslēdzot - kritēriji ir skaidri.

Latvijā kaut kā neiet Marksam. Atminos, kad pirms vairākiem gadiem P. Raudseps nopublicēju ļoti dīvainu recenziju par Marksa "Kapitāls" pārizdošanu, kas neradīja iespaidu, ka viņš būtu lasījis tālāk par priekšvārdu un vikipēdiju. (Rēgs klīst pa grāmatnīcām). Taču ļaunums bija fiksēts - lasīt Marksu ārpus akadēmiskām sienām ir bīstami, jo... jo kaut kas, kaut kas ir bīstami.

Tagad līdzīgi ir ar Ījāba veikumu RL. (Krava Nr.200) Šeit arī vienā putrā ir sajaukts marksisms un ļeņinisms. Marks ir atbildīgs par turpmāko vēstures gaitu, bet Nīče - tas gan ne. Historicisms arī, kā izrādās, ir sācies ar Marksu. utt&utt. Skaisti rakstā tiek ignorēts, ka marksisms arī 20.gs. bija ļoti dažāds un ne vienmēr pilnīgi nejēdzīgs, piem., tā pati atsvešināšanās problēma. Šā īsā teksta nekonsekvences ir grūti uzskaitīt, jo galvenais ir nodot vēstījumu, ka Marksa jubileju nevajag atzīmēt, jo... jo viņš ir atbildīgs par to, kas šeit notika 20.gs. sākumā.

Pieļauju, ka līdzīgi mums vajadzētu protestēt arī pret, piem., Platona totalitārismu u.c. domātājiem vēstures gaitā, kuriem mēs īsti nepiekrītam.

RIP Filips Rots (1933-2018).

Pilnīgi nejauša sakritība, ka pirms pāris dienām ar ptiku izlasīju viņa darbu "Our Gang". Lai arī darbs ir satīra par Niksonu, bet nemaz nešķita novecojis: politretorika īpaši nav mainījusies, tieši tāpat kā moralizēšana (darbs tieši sākas ar absurdu embriju tiesību aizstāvības runu, tādu, kādu bieži vien var dzirdēt arī mūsdienās) vai arī agresija, piem., ir jauki aprakstīts uzbrukums Dānijai un Hamleta pilij. Īsāk sakot, var nomainīt vārdus uz mūsdienu varoņiem un neviens neievēros, ka darbs sarakstīts diezgan ilgu laiku atpakaļ.

Man šķiet, ka VKKF vajadzētu izstrādāt striktākus kritērijus projektu finansējuma došanai. Manuprāt, VKKF nav jādod nauda akadēmiskiem projektiem (t.sk. konferences vai pētījumi). Akadēmiskiem projektiem ir sava finansēšanas un vērtēšanas shēma. Turklāt kultūras joma nav vainīga, ka universitātes vai institūti ir slikti vadīti.

Bonusam. Saskaņā ar VKKF R. Kūlis tulkos jaunu Kanta darbu. Mazais Kūlis rakstīs kaut kādu žurnālistikas darbu (spriežot pēc viņa pēdējā devuma par terorismu). Tad jau tikpat labi naudu varētu iedot Lato Lapsam.

Tā, 2012.g. veiksmīgi pārdzīvojām. Tagad var izmantot ad verecundiam un pieņemt, ka pasaule kāda mēs to zinām, saskaņā ar Ī. Ņūtonu beigsies 2016.g. Citā viņa izskaitļotajā versijā apokalipse iestāsies varbūt pat 2037.g., kas nozīmē, ka tādā gadījumā par pensiju varētu neuztraukties. Tiesa, tas nenozīmē, ka vajadzētu iepirkt sērkociņus. Vienkārši sāksies jauns un labāks laikmets. (Kontekstam skat., Snobelen: Isaac Newton, the Apocalypse, and 2060A.D.)

)

Mani ātrie novērojumi par aizgājušajiem prozas lasījumiem.

Lielākoties proza bija bez dialogiem un sarunām. Īsas neobligātas frāzes šeit neskaitās. Tas arī radīja iespaidu, ka lielākā daļa darbu ir nedzīvi - lai arī cik krāšņi būtu aprakstīti dabas skati vai iekšējo dēmonu kustības.

Šķiet, ka mums sāk veidoties kaut kas līdzīgs reklāmistu prozai (dzejā tas ir vēl uzskatāmāk). Tas nav nedz labi, nedz slikti. Jelgava 94, piem., nav slikts piemērs.

Kas noved pie amizantākā lasījumu gadījuma. Gandrīz sāku smieties, kad Šlāpins prezentēja savu "atbildi Joņevam". Es saprotu viņa motivāciju - varbūt arī viņam sanāks tikpat veiksmīgs darbs kā Jelgava. Diemžēl tika burtiski kopēta Jelgavas izteiksme, bet metāla vietā ielikti 80-to gadu popmūzika. Nevaru iedomāties lokālu gadījumu, kad vecāks autors tik brutāli kopē jaunāka autori izteiksmi un stilu. Man tajā brīdī bija viens jautājums - nafig?

RIP Andris Rubenis.

Pieņemu zināšanai: "Semu Herisu pie filozofiem nepieskaitu." (Agnese Irbe, http://www.satori.lv/raksts/12903/Agnese_Irbe/Uz_ko_mes_vispar_varam_ceret)

Ja 2016.g. nomira daudzas popzvaigznes, tad šis gads, pēc visa spriežot, varētu būt nedraudzīgs intelektuāļiem. Derekam Pārfitam (1942-2017) tikko pievienojies arī Džons Bergers (1926-2017).
https://www.youtube.com/watch?v=9PcJR5MWrzc

Kad klausos marasmātiskus tekstus par garīgumu u.tml.:
"Bet idealisms viņam [t.i., filistram ] nozīmē ticību tikumībai, mīlestību uz visu cilvēci un vispār ticību "labākai pasaulei", ar kuru viņš plātās citu priekšā, bet kurai viņš pats sāk ticēt varbūt tikai tad, kad viņam no paģirām sāp galva vai kad viņš bankrotējis, vārdu sakot, kad viņam jāpārdzīvo savu parasto "materialistisko" pārmērību nepatīkamās sekas."
(Engelss Frīdrihs, Ludvigs Feierbahs un klasiskās vācu filozofijas gals. - Markss&Engelss Darbu izlase II sēj., LVI, 1950, 353.lpp.)

Beidzot tas ir noticis: M. Kūle "Jābūtības vārdi". Grāmatas apraksts:
"Grāmata veltīta visiem tiem filosofijas un humanitāro zinātņu speciālistiem Latvijā, kas bez valsts adekvāta atbalsta zinātnei gadu desmitus ir strādājuši ar nesavtīgu entuziasmu un vēl nav nonākuši līdz nenovērtēto zināšanu sacelšanās brīdim, jo patriotiski mīl brīvās Latvijas vērtības."
Protams, izcils dizains labākajās vietējās akadēmijas tradīcijās (http://www.fsi.lu.lv/?sadala=56#)

Ļoti sen un pilnīgi nejauši kādā Rīgas veikaliņā nopirku Kolmana CD The art of improvisation. Man šķita, ka es saprotu, ko viņš dara. Pirms tam mani neinteresēja džezs. Pēc tam - tas ir pavisam cits stāsts.

Rix atnema skiltavas, jo izradas, ka ir atlautas tikai tas ar kraminu. Esmu Vines lidosta, bet tabakas veikals nedrikst tirgot skiltavas. Viss beigsies ar to, ka trijos no rita Erevana nevares nopirkt vinu. Gruta dzive.

Šo teksta fragmentu es uztvēru kā netiešu atsauci uz sevi: "Un man pilnīgi vienalga, ka Miziano kādā intervijā varbūt ir sarunājis muļķības par Leibnica monādēm vai nevajadzīgi atsaucies uz Kantu vai Benjaminu. Nudien – kopš kura laika viena vai otra filozofa uzskatu interpretācijas "pareizums" varētu būt kļuvis par kritēriju, kā vērtēt izstādē izliktus mākslas darbus vai pat šo mākslas darbu izlicēju jeb kuratoru." (Venēcijas kapitāls)

Man šķiet, ka atbilde uz retorisko jautājumu ir pietiekami vienkārša. Ja interpretācija ir maldinoša vai kļūdaina, tad arī pašu izstādi nevar vērtēt īpaši augstu (ja pieņemam, ka izstāde ir koncepcija + darbi). Ja uzskatam, ka darbi ir autonomi, tad neredzu vajadzību smērēt papīru un rakstīt kaut kādas aizdomīgas koncepcijas (lai gan jāpiebilst, ka par laimi izstādes katalogā nekas nebija par Leibnicu). Tiesa, īsti nesapratu, kāpēc pareizums ir bijis jāliek pēdiņās? Ir lasījuma pamatlīmenis, kad var redzēt, vai teksts vispār ir saprasts.

No vienas puses, protams, ir jauki, ka latvju mākslas prezentācija Venēcijas biennāles paralēlajā izstādē varētu tikt balstīta uz Leibnica atziņām. Bet, bet, bet... Sniegšu tikai vienu citātu no kaut kāda, manuprāt, pastulba izstādes kuratora spriedelējumiem: Viktors Miziano atsaucas uz vācu matemātiķi un filozofu Gotfrīdu Leibnicu, kurš uzskatīja, ka pasaule ir organizēta ornamentāli un sastāv no monādēm - uz sevi vērstām vissīkākajām substances daļām. (Diena) Lai būtu pavisam vienkārši. Leibnicam pasaule nav strukturēta ornamentāli. Monādes nav vērstas uz sevi. Monādes nav substances daļas (substances nav dalāmas).

Viens no, manuprāt, lieliskākajiem XX gs. autoriem. Mans mīļākais darbs (ja neskaita daudzus citus - autobiogrāfijas, skārda bungas utt) ir Tikšanās Telgtē (?). Nu, lai vieglas smiltis.

Gandrīz nedēļu istabā sēžu uz čemodāniem un gaidu, kad Rīgā atbrīvosies jauni dzīvokļi.

Es gaidu, kad kāds žurnālists beidzot jēdzīgi aprakstīs peripetijas ap laikmetīgās mākslas muzeju. Pagaidām, no malas vērojot, izskatās, ka katrs mecenāts vēlas savu muzeju. Teterovi un ABLV savu ir dabūjuši, bet Zuzāns ir palicis bešā. Tīkla ārēs klīst kārtējais uzsaukums kultūras ministrei. Redz, problēma nav vairāk tajā, ka nebūs kur izstādīt laikmetīgo mākslu. Izrādās, ka privātais muzejs nenodrošinās nedz pētniecību, nedz arī mūsu pagātnes dižgaru izstādīšanu. Tāpēc: "Mūsdienu mākslas muzejam ir jākļūst par organisku Nacionālā mākslas muzeja daļu un jātiek iekārtotam mūsdienīga muzeja funkcijām un misijai atbilstošā namā. Ideja par Rīgas Tehniskās universitātes ēkas Kaļķu ielā 1 pārveidi muzeja vajadzībām ļautu izveidot lieliski pieejamu muzeju, integrējot to viduslaiku, pēckara laika un mūsdienu arhitektūrā."
Visi ir draudzīgi aizmirsuši par KiM, kas tika veidots kā pilotprojekts laikmetīgajam muzejam, "trīs māsu" ekspertiem, par Kulhāsa projektu etc.etc.