Es uzskatu, ka sarežģītākie žanri mākslās ir laba komēdija un labs detektīvs. Dzimtenē labi izpildījumi šajos žanros ir reti sastopami. Labi, ka LZA ir pārņēmusi vismaz lokālo komēdiju, jo izskatās, ka reizi gadā viņi publicē kādu objektīvi jautru tekstu. Pirms gada viņi mums prezentēja uzsaukumu ceturtajai atmodai, kas ir nepieciešama vispārējā negatīvisma un pagrimuma apstākļos. (Vai ceturtā atmoda ir iespējama?) Visa cita starpā tur var uzzināt, ka jābūtība ir, kā negaidīti izrādās, M. Kūles ieviests jaunvārds. (3.lpp.)

Šī gada teksts ir pat labāks. (Par Stambulas konvenciju). Pirmā daļa ir veltīta diskusijām un lasītājs ir ievests mistērijā, vai klātesošie ir muļķi vai arī par tādiem izliekas? Neviens pat nevar ielūkoties wiki, lai noskaidrotu pamatjautājumus un jēdzienus - dzimte, konstrukcija u.tml. Nosacīti apogeja ir Šuvajeva atziņa: "I. Šuvajevs ar Konvenciju saistītās norises nosauca par dīvainas un ačgārnas loģikas apliecinošām norisēm. Diskusija ir vērtīga tad, ja diskutē lietpratēji." (11.lpp.) Tālāk seko kontekstā visnotaļ komisks kritiskās domāšanas pamatu izklāsts. Ja būtu jāizceļ vēl pāris labākās vietas, tad es balsotu par noslēgumā atrodamajām. Piemēram, latvju gudrākie prāti secinājumos jautā: Vai tiešām konvencija ir radikālā feminisma produkts? (18-19.lpp.). Kā arī norāda, ka tagad konvencijas parakstīšana nozīmētu, ka tā tiks izmantota kā ideoloģisks instruments sabiedrības pārveidošanai. Protams, nenorādot, ka ironiskā kārtā arī pats LZA lēmums tiks izmantots kā ideoloģisks instruments.

Vēlāk, protams, 33 zinātnieki izteica pretenzijas pret LZA. Tomēr kaut kā dziļi iekšēji es nevēlētos, lai viņi protestētu pārāk skaļi, jo daļa no manis vēlas, lai arī nākamajā gadā mēs varētu lasīt kaut ko patiesi komisku.

+ Principā LZA tekstiem redzu divus pielietojumus. Viens no tiem - lasīt kopā ar draugiem praidā vai jāņos. Otrs - iedot DDT, kuriem patīk taisīt izrādes ar politisku ievirzi. Šis ir materiāls, kur pat nebūtu jāpieaicina dramaturgs.