Neviens nesolīja, ka visas pasakas beidzas labi. Ka visi trešie tēva dēli tiek atalgoti par viņu labo sirdi, ka visas pelnrušķītes pazaudējot kurpi, tiek nevis pie klibas kājas, bet gan pie prinča. Un neviens nesolīja, ka šeit valda godīgums un ka tie, kuriem kādreiz iet slikti pēc tam ies labi un otrādi. Iespējams, patiesība ir daudz nejēdzīgāka un mazāk sistemātiska, kā man vai Tev vai tiem, kuriem šķiet, ka viņi saņem mazāk kā pelnījuši, gribētos. Turpini rakstīt vēstules un turpini dzīvot sev. Jo uzlikt citiem par pienākumu “rūpēt” ir tieši tik egoistiski cik, citiem nolemt, ka nerūpēs.
“Mīli sevi tik ļoti, lai citiem tas nebūtu jādara Tavā vietā.”

Ak un jā. Viss būs kārtībā un viss izdosies :)

Bembijs ir un paliek Bembijs.


Zini, kaut kādu glupu patiesību šiten rakstīt netaisos, jo tas neattiecas uz visiem, pie tam, ir sajūta, ka tu to šā vai tā negribi dzirdēt. Un nevajag sūdzēties. We have got what we deserved. Problēmas palēšana un pakāpeniska tās šķetināša dod daudz vairāk gandarījuma nekā pliekani un varbūt nemaz ne no sirds rakstīti "Kā iet?".
Un nevajag nostādīt visu tā, it kā citi būtu tevi aizmirsuši. Tā nebūt nav. Vnk liekas, ka tu negribi, lai tevi atceras. Es zinu, ka kredīta trūkums nav nekāds attaisnojums man, bet var jau kādreiz arī atrakstīt.
Negribu būt viena no tiem nejauceņiem, vai drīzāk vienīgā, kas nav visai pieglaimīgi laipna, kas liktu tev justies kā neveiksminiecei. Tu to neesi pelnījusi.
Paiet laiks un gadi, kamēr cilvēkam rodas aptversme (stulbs vārds), par to, kas ir svarīgi tieši viņa dzīvē. Piekāst sasniegumus, diplomus, atzinības, ovācijas! Pie kājas nepelnītus smaidus un gļēvus komplimentus! Ja tu turpināsi visu darīt priekš citiem, tad, teikšu atklāti, aizlaidīsi dzīvi notekā.

Laikam jau daudz sakrājies, ja gribās rakstīt un rakstīt, bet tā ir. Gribu tikai atgādināt kādu frāzi, ko teica kāds cilvēks, pavisam gan citā sakarā, bet tā ļoti sasaucas ar situāciju: "Es darīšu visu, lai to paturētu. Visu."

Viss iepriekš teiktais jau bija ļoti tiešs un noderīgs un protams gribas arī pateikt ka dzīvei nav jēgas, to dodam mēs paši.
Taču šitādās situācijās, kad liekas ka esi pilnīga nulle un iespējams nav vērts pat neko darīt lietas labā, ir vajadzīga tikai viena lieta - un tas ir cilvēks pie kura vari vienkārši atnākt, apsēsties, pagaudot un paraudāt un viņš klausīsies un apskaus un cerēs un ticēs uz to, kad būsi izlādējis visu negatīvo, tai mirklī spēsi pacelt pats sevi no zemes, jo vismaz viens cilvēks tevī tic.
Nu tad padoms ir saprast kurš ir šis cilvēks pie kura vari doties vismaz kādu no tumšākajiem vakariem. Noteikti ir kāds kurš varēs tevi pieņemt un vismaz vienu vakaru atrauties no savām problēmām lai paglaudītu tavu galviņu un neapvainosies ka viņam uzmācies ar savām sāpēm.
Man piemēram tā ir māsa.
Un ja būtu šobrīd teritoriāli tuvāk tev arī uzņemtu tevi :)
*Virtual hug*

Esam taisni četras - taisam teletūbiju buču ^__^


Re, ņemot piemēru no Axas - Zvērs, tu zini, kur mani meklēt. And it's not so fucking far away from you.

'Eh-oh!'
Es būšu Po :D

Vārdi nogalina, atceries to un Kanādu ^_^

iespējams, ka atkārtošos, bet citējot kādu: "Es varu pastiept roku, bet nejau man kādu aiz matiem vilkt laukā no purva."

ir tomēs tās lietas, ko tu pati sev izvēlies. Tev lieliski izdodas pasniegt sevi kā antisociālu elementu, kaut arī patiesībā tiecies pēc cilvēkiem.

bet diemžēl nekas nenotiek pā pat vien, vai arī tāpēc, ka pašlepnums ir stiprāks, par velēšanos, piecleties un iet pretīm pirmajai.

Un vai nav sāpīgi sev atdzīt, ka ir vēl kas tāds, ko pat tev grūti izturēt vai saprast.

Ir sāpīgi atzīt, ka es nepieļauju nekādu iespēju, ka tur ārā (jei bogu...) ir daudz un daudz cilvēku, kuriem varu zvanīt divos naktī un kaukt klausulē. Nu kaut vai jūs visas. Es nekad nevienam neesmu zvanījusi. Pie tā laikam vainīga tā reize, kad viens cilvēks man teica, ka sūdzoties un gaužoties par savu sūrumu, es laupot viņam mirkļus, kuros viņš varētu smieties.
Arīdzan nepatīkami ir atzīt, ka ar savu brīvo domu un ideju mūsdienu materiālajā pasaulē es neko nenopelnīšu. Jo, lai dzīvotu, vajag naudu, lai būtu nauda jāstrādā, lai strādātu jāmācās. Pavisam vienkārša iekārta, kurai es negribu un negribu pakļauties, lai gan zinu, ka bez tās es drīz vien varēšu apskaut ceļa stabu.

Paldies :) Jūs esat labas.