Ir sāpīgi atzīt, ka es nepieļauju nekādu iespēju, ka tur ārā (jei bogu...) ir daudz un daudz cilvēku, kuriem varu zvanīt divos naktī un kaukt klausulē. Nu kaut vai jūs visas. Es nekad nevienam neesmu zvanījusi. Pie tā laikam vainīga tā reize, kad viens cilvēks man teica, ka sūdzoties un gaužoties par savu sūrumu, es laupot viņam mirkļus, kuros viņš varētu smieties.
Arīdzan nepatīkami ir atzīt, ka ar savu brīvo domu un ideju mūsdienu materiālajā pasaulē es neko nenopelnīšu. Jo, lai dzīvotu, vajag naudu, lai būtu nauda jāstrādā, lai strādātu jāmācās. Pavisam vienkārša iekārta, kurai es negribu un negribu pakļauties, lai gan zinu, ka bez tās es drīz vien varēšu apskaut ceļa stabu.

Paldies :) Jūs esat labas.