es esmu vraks no cilvēka. Iekritušas acis, zili riņķi zem tām, kaulainas rokas, vēders kā futbolbumba. Īgna, histēriska, noslēgta. Nevienam neatbildu. Ikdiena atkārtojas. Četras sienas. Gulta, skapītis, krēsls, plaukts. Vieta, kur es pavadu no darbiem brīvās stundas. Precīzāk, kur es atlūztu ap vieniem naktī. Ātrāk miegs nenāk, sit kaut nost. Pretīga. Ne īsti sev, ne cietiem vajadzīga. Un pats sūdīgākais - ja neuzplijos, neviens nemēdz jautāt, kā man iet. Izvairās. Kā no narkaša. Bet tad jau man nav jēgas te kaut ko būvēties un ņemties. Tad nafig vajag? Priekš sevis? Un kur tad es likšos - vecumdienās ar savu kriku mugurā tupēšu uz naudas kaudzes un pakaļu slaucīšu ar augstskolas diplomu? Atstiepšos es šā vai tā un no atcerēšanās nevienam labāk nav palicis. Atliek gaudot te, zinot, ka nekas nesekos, ceru uz kaut kādiem komentāriem - tikpat precīzi ķirurģiskiem kā no grāmatas nodrukātiem. Teiksiet šo un to, bet vivairāk - ka esmu stulba, šitā lēkājot, gan jau viss izdosies un, ja neizdodas, tad pašas vaina. Un zināt? Jums atkal būs taisnība. Sasodīta sūda taisnība, kura neko nepalīdzēs, bet liks man justies kā pēdējai neveiksminiecei.
Kaut viens būtu bez runāšanas atnācis, klusi paspiedis roku un apskāvis.