Viss iepriekš teiktais jau bija ļoti tiešs un noderīgs un protams gribas arī pateikt ka dzīvei nav jēgas, to dodam mēs paši.
Taču šitādās situācijās, kad liekas ka esi pilnīga nulle un iespējams nav vērts pat neko darīt lietas labā, ir vajadzīga tikai viena lieta - un tas ir cilvēks pie kura vari vienkārši atnākt, apsēsties, pagaudot un paraudāt un viņš klausīsies un apskaus un cerēs un ticēs uz to, kad būsi izlādējis visu negatīvo, tai mirklī spēsi pacelt pats sevi no zemes, jo vismaz viens cilvēks tevī tic.
Nu tad padoms ir saprast kurš ir šis cilvēks pie kura vari doties vismaz kādu no tumšākajiem vakariem. Noteikti ir kāds kurš varēs tevi pieņemt un vismaz vienu vakaru atrauties no savām problēmām lai paglaudītu tavu galviņu un neapvainosies ka viņam uzmācies ar savām sāpēm.
Man piemēram tā ir māsa.
Un ja būtu šobrīd teritoriāli tuvāk tev arī uzņemtu tevi :)
*Virtual hug*