Bembijs ir un paliek Bembijs.


Zini, kaut kādu glupu patiesību šiten rakstīt netaisos, jo tas neattiecas uz visiem, pie tam, ir sajūta, ka tu to šā vai tā negribi dzirdēt. Un nevajag sūdzēties. We have got what we deserved. Problēmas palēšana un pakāpeniska tās šķetināša dod daudz vairāk gandarījuma nekā pliekani un varbūt nemaz ne no sirds rakstīti "Kā iet?".
Un nevajag nostādīt visu tā, it kā citi būtu tevi aizmirsuši. Tā nebūt nav. Vnk liekas, ka tu negribi, lai tevi atceras. Es zinu, ka kredīta trūkums nav nekāds attaisnojums man, bet var jau kādreiz arī atrakstīt.
Negribu būt viena no tiem nejauceņiem, vai drīzāk vienīgā, kas nav visai pieglaimīgi laipna, kas liktu tev justies kā neveiksminiecei. Tu to neesi pelnījusi.
Paiet laiks un gadi, kamēr cilvēkam rodas aptversme (stulbs vārds), par to, kas ir svarīgi tieši viņa dzīvē. Piekāst sasniegumus, diplomus, atzinības, ovācijas! Pie kājas nepelnītus smaidus un gļēvus komplimentus! Ja tu turpināsi visu darīt priekš citiem, tad, teikšu atklāti, aizlaidīsi dzīvi notekā.

Laikam jau daudz sakrājies, ja gribās rakstīt un rakstīt, bet tā ir. Gribu tikai atgādināt kādu frāzi, ko teica kāds cilvēks, pavisam gan citā sakarā, bet tā ļoti sasaucas ar situāciju: "Es darīšu visu, lai to paturētu. Visu."