16 April 2007 @ 03:57 pm
Izvirstam.  
es esmu vraks no cilvēka. Iekritušas acis, zili riņķi zem tām, kaulainas rokas, vēders kā futbolbumba. Īgna, histēriska, noslēgta. Nevienam neatbildu. Ikdiena atkārtojas. Četras sienas. Gulta, skapītis, krēsls, plaukts. Vieta, kur es pavadu no darbiem brīvās stundas. Precīzāk, kur es atlūztu ap vieniem naktī. Ātrāk miegs nenāk, sit kaut nost. Pretīga. Ne īsti sev, ne cietiem vajadzīga. Un pats sūdīgākais - ja neuzplijos, neviens nemēdz jautāt, kā man iet. Izvairās. Kā no narkaša. Bet tad jau man nav jēgas te kaut ko būvēties un ņemties. Tad nafig vajag? Priekš sevis? Un kur tad es likšos - vecumdienās ar savu kriku mugurā tupēšu uz naudas kaudzes un pakaļu slaucīšu ar augstskolas diplomu? Atstiepšos es šā vai tā un no atcerēšanās nevienam labāk nav palicis. Atliek gaudot te, zinot, ka nekas nesekos, ceru uz kaut kādiem komentāriem - tikpat precīzi ķirurģiskiem kā no grāmatas nodrukātiem. Teiksiet šo un to, bet vivairāk - ka esmu stulba, šitā lēkājot, gan jau viss izdosies un, ja neizdodas, tad pašas vaina. Un zināt? Jums atkal būs taisnība. Sasodīta sūda taisnība, kura neko nepalīdzēs, bet liks man justies kā pēdējai neveiksminiecei.
Kaut viens būtu bez runāšanas atnācis, klusi paspiedis roku un apskāvis.
 
 
( Post a new comment )
[info]lady on April 16th, 2007 - 05:40 pm
Bembijs ir un paliek Bembijs.


Zini, kaut kādu glupu patiesību šiten rakstīt netaisos, jo tas neattiecas uz visiem, pie tam, ir sajūta, ka tu to šā vai tā negribi dzirdēt. Un nevajag sūdzēties. We have got what we deserved. Problēmas palēšana un pakāpeniska tās šķetināša dod daudz vairāk gandarījuma nekā pliekani un varbūt nemaz ne no sirds rakstīti "Kā iet?".
Un nevajag nostādīt visu tā, it kā citi būtu tevi aizmirsuši. Tā nebūt nav. Vnk liekas, ka tu negribi, lai tevi atceras. Es zinu, ka kredīta trūkums nav nekāds attaisnojums man, bet var jau kādreiz arī atrakstīt.
Negribu būt viena no tiem nejauceņiem, vai drīzāk vienīgā, kas nav visai pieglaimīgi laipna, kas liktu tev justies kā neveiksminiecei. Tu to neesi pelnījusi.
Paiet laiks un gadi, kamēr cilvēkam rodas aptversme (stulbs vārds), par to, kas ir svarīgi tieši viņa dzīvē. Piekāst sasniegumus, diplomus, atzinības, ovācijas! Pie kājas nepelnītus smaidus un gļēvus komplimentus! Ja tu turpināsi visu darīt priekš citiem, tad, teikšu atklāti, aizlaidīsi dzīvi notekā.

Laikam jau daudz sakrājies, ja gribās rakstīt un rakstīt, bet tā ir. Gribu tikai atgādināt kādu frāzi, ko teica kāds cilvēks, pavisam gan citā sakarā, bet tā ļoti sasaucas ar situāciju: "Es darīšu visu, lai to paturētu. Visu."
(Reply) (Link)