es pēdējā laikā sajūsminos par cilvēkiem. nemāku īsti nodefinēt, kā tas ir. šausmīgi interesanti, kā katrs ir citā veidā citādāks. īpatns. ar visādām savām sevišķajām fiškām. kaut gan pa gabalu izskatās, ka visi ir vienādi. īpaši, kas attiecas uz kaut kādām cilvēku grupām, ko es aizspriedumu dēļ biju norakstījusi kā "sevišķi vienādi un nekas ievērības cienīgs". skatos un priecājos.
uzturēšanās vienveidīgā sabiedrībā nav veselīga.

vēl man pēdējā laikā ir uznākušas kaut kādas neizskaidrojamas smieklu lēkmes. bet man patīk.

un es laikam nemāku saņemties un sākt kaut ko darīt, ja darāmā ir pārāk maz. tad es nedaru neko. juhū, daudzarbja svinīgā atklāšana ir notikusi. Starp citu Pērnava ir ārkārtīgi omulīga pilsēta.

un šī ir mana pēdējā laika sevišķā dziesma.
un rudens kā rudens.



ai, ir forši :)