200 metri
tas ir 40 minūtes pa vertikālām metāla kāpnēm.
ritmiska koncentrēšanās.
man liekas drīz  jau varētu būt galā... nu re, mēs esam pusē!
viens pēkšņs panikas mirklis. režģi aiz muguras jūt tad, kad viņa nav.
no augšas pie apvāršņa var redzēt jūru un Ventspili. neticami tā sēdēt un neticami, ka tieši tagad nelīst. es pazīstu personiski to, kurš kontrolē laikapstākļus. Viens mazs lodziņš mākoņos saulrietam pa ceļam.
kaut kādā veidā  augstuma sajūta nesaslēdzas, jo koki lejā ir pārāk maziņi un  kāpnes pārāk uzmanības centrā.
Augšā ir tāda dīvaina sajūta, kas bieži nav. tā kā drusku trauksme, kaut gan nav par ko. tikai tāpēc, ka nav iespējams nekāds cits plāns B. izvēles iespēja, pat ja netaisies izvēlēties kaut ko citu. augšā var nekāpt, bet lejā var tikt tikai kāpjot lejā.






cik gan tas ir aizraujoši, kad Dievs caur mazām lietām liek domāt par lielām lietām!