ne jau fotošops - bildes pēcapstrādes iespējas un tamlīdzīgas tehnoloģijas - laupa fotogrāfijai pretenziju uz īstenību. Brīnos, ka tāda tai vispār jebkad ir bijusi piešķirta. Un tomēr šķiet, ka ticība fotorealitātei kā kādam īstenības dokumentam šobrīd ir augstāka nekā jebkad. Neatceros kur nesen garāmejot lasīju kaut kādas skrandas par telefonstila amatierfoto vai novērošanas kameras zemo kvalitāti kā attēla dokumentālās uzticamības garantu, un tomēr zinu tātad, ka ir daudz nopietnāki cilvēki, kas par to domā. Tikai jāatrod kur. Šodien vienkārši gribas vīpsnāt par rutinēto nepieciešamību viskautko dokumentēt ar foto (un video) palīdzību. Un jo "profesionālāku", jo tuvāku īstenībai. Un mana vīpsnāšana neattiecas tikai uz sadzīves dokumentēšanu vai žurnālistisku reportāžu, bet arī (vai arī - jo īpaši) uz ambiciozajiem "studijas" tipa inscenējumiem. Šāda motivācija - veidot foto ar nolūku gan steidzīgi reportēt, gan augstvērtīgi reproducēt - diskreditē taču visu fotomākslu visos virzienos. Ne? Kā lai tic Rukai, ja ir modes foto, un kā lai tic satelītfoto, ja ir trīs zibspuldzes opcijas spornoseksuāļa telefonā. Es nejūtu foto, atvainojiet. Lai gan punktum man mēdz būt. Bet es arī uz gleznu vai galda lampu varu uzdročīt. Un labu vārdu. Nē, man laikam par fotogrāfiju jāpalasa vairāk. |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |
Lūk, kā mūsu pozīcijas atšķiras, jo man nav skaidrs, kas ir "es konkrētajā brīdī šai pasaulē". Un tādā gadījumā fotogrāfijai kā jebkuram mākslas žanram autoritāte ir tikai tāda, ka tā piedāvā vēl vienu iespēju konstruēt kaut kādu priekšstatu par šo neskaidro situāciju. ar "es konkrētajā brīdī šai pasaulē" es domāju tikai kāda fiziska objekta atrašanos kameras lēcas priekšā, neko vairāk. es nekādā ziņā neiebilstu pret domu, ka fotogrāfija tāpat kā citi mediji konstruē savu realitāti, taču atšķirībā no, piemēram, glezniecības, fotogrāfijai eksistē kaut kāda, teiksim, fizikas diktēta saikne ar realitāti. Runājot Barta vārdiem "every photograph is a sertificate of a presence", kur viņš fotogrāfiju saprot kā indeksu, tādā pašā mērā kā, piemēram, ir pirkstu nospiedums. Paldies. Nē, nopietni, jo tagad es redzu, ka īstenībā mokos te ar savu nespēju pārvarēt šo fiziskās objektivitātes nastu. "Kādā brīdī un kādā vietā viss tiešām bija tieši tā, lai kā mēs to pēc tam interpretētu." Tāpēc piesienos visādām formālām tehnikām un paņēmieniem kā samelošanas instrumentiem. Un tā kā publikā ir tik liela uzticība uz kaut kā tik samelotspējīga autoritātei, tad, iespējams, redzu tur cerīgu šķirbiņu neuzticēties arī fiziskajai objektivitātei. On 3. Novembris 2014, 14:28, antrorosols replied: Man nesen bija saruna ar vienu talantīgu fotogrāfu, kurš radījis ļoti labu fotosēriju par vīru, pie kura sapnī nāk barons un stāsta, ka vēlas par sevi muzeju. Es viņam it īpaši norādīju uz vienu kadru, kas mani īpaši intriģēja, un viņš atbildēja: jā, bet, zini, pēc šī kadra es atbraucu. Jau iepriekš zināju, kādam tam jāizskatās, un šeit es zināmā mērā manipulēju ar jums, skatītājiem. Ar šo sarunas fragmentu es gribu ieskicēt to, ka fotoaparāts, kā jebkurš zīmulis vai, ja vēlies, arī ota, ir ierocis, lai kaut ko paveiktu. Tā ir darbība ar zināmu virzību uz kaut ko, vai nu, lai risinātu savas iekšējās psihozes, vai, lai manipulētu, vai, lai meklētu patiesību cerībā tādu atrast. Šādā ziņā jebkurš mākslas darbs var tik reducēts uz šīm darbībām. Konkrētu rīcību ar -kas, dara ko, kāpēc. Vispār palasi Sontāgas eseju par Diane Arbus "Par Fotogrāfiju" , ja nemaldos. |