ne jau fotošops - bildes pēcapstrādes iespējas un tamlīdzīgas tehnoloģijas - laupa fotogrāfijai pretenziju uz īstenību. Brīnos, ka tāda tai vispār jebkad ir bijusi piešķirta. Un tomēr šķiet, ka ticība fotorealitātei kā kādam īstenības dokumentam šobrīd ir augstāka nekā jebkad. Neatceros kur nesen garāmejot lasīju kaut kādas skrandas par telefonstila amatierfoto vai novērošanas kameras zemo kvalitāti kā attēla dokumentālās uzticamības garantu, un tomēr zinu tātad, ka ir daudz nopietnāki cilvēki, kas par to domā. Tikai jāatrod kur. Šodien vienkārši gribas vīpsnāt par rutinēto nepieciešamību viskautko dokumentēt ar foto (un video) palīdzību. Un jo "profesionālāku", jo tuvāku īstenībai. Un mana vīpsnāšana neattiecas tikai uz sadzīves dokumentēšanu vai žurnālistisku reportāžu, bet arī (vai arī - jo īpaši) uz ambiciozajiem "studijas" tipa inscenējumiem. Šāda motivācija - veidot foto ar nolūku gan steidzīgi reportēt, gan augstvērtīgi reproducēt - diskreditē taču visu fotomākslu visos virzienos. Ne? Kā lai tic Rukai, ja ir modes foto, un kā lai tic satelītfoto, ja ir trīs zibspuldzes opcijas spornoseksuāļa telefonā. Es nejūtu foto, atvainojiet. Lai gan punktum man mēdz būt. Bet es arī uz gleznu vai galda lampu varu uzdročīt. Un labu vārdu. Nē, man laikam par fotogrāfiju jāpalasa vairāk. |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |